Silvestrs Savickis. Uzņēmēju organizācijas veidojas tur, kur ir enerģiski cilvēki un šie cilvēki spēj atrast kopēju valodu pat tad, ja pārstāv dažādas nozares un mērogos ļoti atšķirīgus uzņēmumus. Diemžēl ir biznesa vides pārstāvji, kuri domā, ka, iesaistoties kādā organizācijā, varēs labāk pārdot sava uzņēmuma produkciju vai pakalpojumus. Zinu gadījumu, kad viens autoservisa īpašnieks domāja, ka iesaistīsies uzņēmēju organizācijā un tad visi novada uzņēmēji brauks tikai uz viņa servisu mainīt savām automašīnām riepas. Pēc gada viņš saprata, ka tā nenotiek, un no uzņēmēju organizācijas izstājās. Savukārt tie cilvēki, kuri domā ne tikai par savu biznesu, bet arī par nacionālā līmeņa un pašvaldības līmeņa vērtībām, var nonākt pie rezultāta. Protams, uzņēmējiem darbošanās biedrībā prasa lielu laika ieguldījumu, atdeve ir vienīgi gandarījums, un arī tikai laika gaitā.
Normunds Čiževskis. Uzņēmējiem, apvienojoties organizācijā, dialogs ar pašvaldību veidojas labāk nekā tad, ja šādas organizācijas nav, jo pašvaldībai ir ļoti stingra hierarhija, un, ja uz pašvaldību katru dienu nāk cits vietējais uzņēmējs ar saviem priekšlikumiem, prasībām un idejām, kuras pat var būt diametrāli pretējas, pašvaldībām grūti atrast kopsaucēju. Konstruktīvāka saruna izveidojas, ja pašvaldībā vēršas uzņēmēju organizācijas pārstāvis, kurš iepriekš apkopojis daudzu biznesa vides cilvēku viedokļus.
Kas ir būtiskākais, ko uzņēmēji gaida no pašvaldības un pašvaldība - no uzņēmējiem? Ar ko saruna vispār sākas?
N. Č. Ja pašvaldības pārstāvji un uzņēmēji sāk sarunu, tad tas jau ir labi, jo tātad viņi atzīst, ka cits citam ir nepieciešami. Ir pašvaldības, kuras īsti nesaprot, kāpēc tām vispār vajadzīgi uzņēmēji, jo iedzīvotāju ienākuma nodokli taču maksā iedzīvotāji, vēlēšanās balso iedzīvotāji, tātad uzņēmējus īpaši nevajag. No šādu pašvaldību pārstāvju skatpunkta vislabākais variants ir, ja tās iedzīvotāji strādā kaimiņu pašvaldībā un tikai dzīvo šajā pašvaldībā, maksājot tai savus nodokļus. Par laimi, ir Latvijā pašvaldību deputāti, kuri raugās plašāk un saprot, ja iedzīvotājiem nebūs darbvietu, nebūs arī nodokļu pašvaldību budžetos un nebūs tādu cilvēku, kuri uztur savu novadu, savukārt būs iedzīvotāji, kuri jāuztur pašvaldībai un kuri veidos sociālā dienesta pastāvīgo klientu loku.
S. S. Klasiskajā variantā uzņēmējs nāk uz pašvaldību un saka, ka nav normāla ceļa līdz ražotnei, un pieprasa, lai pašvaldība šo jautājumu nekavējoties risina, respektīvi, nāk ar pretenzijām un prasībām. Pašvaldībai to nevajag. Tāpēc, ja uzņēmējs sāk sarunu, izvirzot prasības, tad dialogs neveidojas. Konstruktīva saruna ir iespējama tikai tad, kad gan uzņēmēji, gan pašvaldības pārstāvji ir gatavi kompromisam. Mūsu fokuss ir vērsts uz to, lai uzņēmēji pašvaldībai saka: «Mēs paši saviem spēkiem paveiksim daudz, bet pašvaldība var palīdzēt.»
N. Č. Daudzi pašvaldību pārstāvji pieraduši domāt, ja klauvē pie durvīm uzņēmējs, tad jānoslēpjas aiz vislielākā galda, jānostājas aizsardzības pozīcijās un jāsagatavojas teikt: «Ideja laba, bet mēs neko nedrīkstam, Valsts kontrole mums neko neļauj darīt, un vispār mums nav ne resursu, ne iespēju tavu ideju īstenot.» Tomēr šādu domāšanas veidu vajadzētu mainīt.
Jūsuprāt, nākotnē būtu iespējams izveidot sistēmu, ja vajag, piemēram, rekonstruēt ceļu no valsts nozīmes autoceļa līdz ražotnei, tad šajā projektā var sadarboties pašvaldība un uzņēmums, kuram pieder ražotne?
N. Č. Tas, ka šādai uzņēmēju un pašvaldību finansiālajai sadarbībai būtu perspektīva, nav noliedzams, jo, piemēram, no ceļa sakārtošanas ieguvēji būtu gan uzņēmums, gan pašvaldība. Uzņēmums pēc pieciem gadiem ražotni var pārcelt kur citur, bet rekonstruēts ceļš pašvaldībai paliks. Patlaban gan pašvaldība nedrīkst ieguldīt privātajā īpašumā, savukārt privātpersona nedrīkst ieguldīt pašvaldības īpašumā. Lai nebūtu jāskaidrojas ar Valsts kontroli un ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB), neviens negrib par ko tādu pat domāt.
Ja runā par publiskās privātās partnerības (PPP) projektiem, tad jāsaka, ka to pamatā esošais princips ir specifisks instruments, kura ideja Latvijā diemžēl ir sabojāta ar dažiem ne pārāk veiksmīgiem projektiem. PPP projektu īstenošanas princips gan strādā daudzviet Eiropā, un nav nekāda iemesla, lai tas tieši Latvijā nestrādātu. Eiropas Savienības mērogā arī ir aktualizēta īpaša programma, kurā tiek aicināti sadarboties uzņēmēji un pašvaldības tādā veidā, ka, piemēram, uzņēmums ar pašvaldību noslēdz līgumu, pašvaldība apmaksā pievadceļa vai ūdensvada izbūvi vai gāzes pievilkšanu, savukārt uzņēmējs par to apņemas attīstīt ražošanu, lai radītu jaunas darbvietas, ieguldot vismaz tikpat eiro, cik ieguldījusi pašvaldība. Ir gan paredzēti arī dažādi ierobežojumi, piemēram, tas, ka blakus jāatrodas pašvaldības un privātā uzņēmuma teritorijai. Ja pa vidu ir valsts vai trešās personas īpašums, tad, visticamāk, nekas nesanāks. Šāda programma vēl netiek piedāvāta, vēl norit situācijas izpēte, bet, iespējams, nākamgad tā sāks darboties. Kā tā realizēsies dzīvē, rādīs laiks, bet ir apsveicami, ka par šādu sadarbības programmu vispār tiek runāts.
S. S. Neviens likums nedefinē visu līdz pēdējam sīkumam, un ir likumi, kuri nosaka - pašvaldībai ir ne tikai ierobežojumi un pienākumi, bet arī iespējas. Ja pašvaldība grib atrast kopēju valodu ar uzņēmējiem, daudz var paveikt, likumīgi interpretējot normatīvajos dokumentos jau tagad paredzētās iespējas. Vienkāršāk, protams, ir neko nedarīt, baidoties, ka var rasties problēmas un nākties skaidroties ar KNAB, piemēram.
Daudz tiek diskutēts par iepirkumu konkursiem un to, vai var pašvaldība iepirkumā dot priekšroku vietējam uzņēmumam vai tomēr nevar vispār pievērst uzmanību tam, vai uzņēmums ir vietējais, no otras Latvijas malas vai pat ārvalstu.
N. Č. Abstrahējoties no juridiskajām problēmām, šim jautājumam ir divi aspekti. No vienas puses, mēs kā lokālpatrioti gribētu, lai visu piegādā, būvē un gatavo pašu pašvaldības teritorijā esošie uzņēmumi. No otras puses, pareizi ir, ka vietējais uzņēmums uzvar konkursā un saņem pasūtījumu tikai tādā gadījumā, ja viņa piedāvājums salīdzinājumā ar citiem piedāvājumiem ir konkurētspējīgs. Ja man, konkrētās pašvaldības iedzīvotājam, jāpiemaksā tikai par to, lai mana pašvaldība iepirktu, piemēram, ēdināšanas pakalpojumus no mana kaimiņa, tad ātrāk vai vēlāk izrādīsies, ka šāds princips tomēr nestrādā. Efektivitātei un konkurētspējai ir jābūt. Nevar izvēles kritērijs, piemēram, konkursā par būvdarbu veikšanu būt tikai tas, ka būvuzņēmuma īpašnieks ir kaimiņš, skolasbiedrs vai bērnības draugs. Savukārt, ja divu uzņēmumu piedāvājumi ir vienlīdz kvalitatīvi, tad, protams, vērts izvēlēties vietējo piedāvājumu, nevis uzņēmumu, kas atrodas 200 km attālumā. Kā to juridiski sakārtot, tas vēl jāizdomā un jāpamato.
Nesen darbu sākusi jauna valdība. Ko tai vajadzētu paveikt?
N. Č. Laba doma būtu pievienotās vērtības nodokli un uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN) mēģināt pārdalīt starp valsti un pašvaldību, jo būtu lietderīgi, ja pašvaldība zinātu, ka nauda no tās teritorijā esošā uzņēmuma samaksātā UIN nonāks tās budžetā ceļu sakārtošanai vai citas infrastruktūras pilnveidošanai.
S. S. nedomāju, ka valdība bez ārēja grūdiena sāks naudu dalīt pašvaldībām. To panākt ir Pašvaldību savienības un uzņēmēju ziņā. Kopumā uzņēmēji no valdības gaida prognozējamu nodokļu politiku un to, lai valdība netraucē veicināt uzņēmumu apgrozījuma pieaugumu. Šīs vēlmes ir vienādas gan Rīgas, gan neliela novada uzņēmumiem.