Šī gada vasaras pētījumā (Swedbank pētījums par vēlamo nākotnes profesiju: vecāki vēlētos savus bērnus redzēt darbojamies uzņēmējdarbībā) bērniem arī šogad vecāku izvēles augšgalā (36% aptaujāto) ierindojas privātā uzņēmējdarbība. Tomēr, salīdzinot ar līdzīgām aptaujām iepriekšējos gados, šīs izvēles procentuālajam pārsvaram ir tendence samazināties (salīdzināšanai: 2008. gadā - 62%, 2009. gadā - 61%, 2010. gadā - 43%). Kāpēc šī izvēle ir prioritāra, un kāpēc tā mazinās?
Vispirms par privātās uzņēmējdarbības popularitāti. Man kā uzņēmējai ir patīkami, ka Latvijā lielā iedzīvotāju daļā pastāv uzskats, ka tikai uzņēmēju uzdrīkstēšanās, vēlme un prasme riskēt modernajā pasaulē ir spējusi un spēj vest sabiedrību uz priekšu. Visa vēstures gaita rāda, ka privātai iniciatīvai nav alternatīvas, ja vien negribam ieslīgt stagnācijā.
Jā, brīvas konkurences apstākļos daudzi uzņēmēji cieš neveiksmes, sacensība ir skarba, bet šī sacensība nodrošina darbvietu rašanos, kopprodukta diversifikāciju un kāpumu un, protams, arī atsevišķu veiksmīgu uzņēmēju pārticību. Īsi to var pasacīt tā: valstī ir jābūt pietiekami lielam skaitam turīgu un enerģisku cilvēku, citādi tā būs lemta nabadzībai un bezcerībai.
Piedāvājuma un pieprasījuma, naudas un pakalpojumu aprite rada iespējas finansēt tādus ilgtermiņa projektus kā izglītība un fundamentāli zinātniski pētījumi. Tie savukārt ļauj sagaidīt radošas domas, neparastus atklājumus un inovatīvus tehnoloģiskos risinājumus, kas paceļ visu šo uz privāto iniciatīvu balstīto sistēmu jaunā attīstības lokā, tāpēc pašsaprotama ir tik daudzu Latvijas vecāku vēlme redzēt savus bērnus kā privātuzņēmējus.
Taču kāpēc šī vēlme relatīvi strauji ir sarukusi? Iespējams tāpēc, ka pieaug izpratne par to, ka būt uzņēmējam nebūt nav viegla peļņa. Tā ir atbildība ne tikai par sevi, bet arī par saviem darbiniekiem. Tā ir gatavība domāt, meklēt risinājumus, strādāt, neskaitot stundas, un arī riskēt, apzinoties, ka viss paveiktais un ieguldītais var izputēt - varbūt neveiksmes, varbūt neprasmes, bet varbūt arī nelabvēlīgas ekonomiskās situācijas vai neatbalstošas valsts politikas dēļ.
Uzņēmējdarbība ir ļoti daudzveidīga, sākot ar līdzdalību pasaules resursu un finanšu tirgos, beidzot ar mazu gaļas kūpinājumu izgatavošanas cehu vai pogu veikaliņu. Iespējams, arvien vairāk vecāku ir sapratuši, ka tikai retais ir spējīgs kļūt par bankas īpašnieku vai par izcilu biržas spekulāciju meistaru. Latvijas apstākļos mazas ir arī izredzes iegūt savā īpašumā naftas vai zelta atradnes vai attīstīt rūpnieciskās ražošanas projektus ar miljardu budžetiem un desmitiem tūkstošu strādājošo. Latvijā, tāpat kā pasaulē, ir un būs mazā biznesa pārsvars, uzņēmējdarbība, kuras robežas nereti nepārsniedz savas ielas, savas kaimiņu kopienas ietvarus. Savs restorāns, savs autoserviss, savs veikaliņš - daudziem visos laikos tas ir bijis dzīvesveids un pasaules izpratnes modelis. Tiesa, šādai uzņēmējdarbībai allaž ir briesmas tikt «aprītai» no lielākiem konkurentiem: tavu viesnīcu vēlas pārpirkt liela viesnīcu ķēde, tavu veikaliņu grib izkonkurēt lielveikalu tīkls. Mazajam uzņēmējam šodien jāspēj likt pretī izdomu, novatorisku apkalpošanas vai preču sortimenta piedāvājumu kopā ar cilvēcisku un zināmā mērā pat intīmu attieksmi.
Mazā biznesa dzīvotspējas stiprināšanai Latvijā ir veikta virkne pasākumu, piemēram, izveidota sistēma mikrouzņēmumu kreditēšanai, atvieglota uzņēmumu reģistrācija u. c. Tomēr pagaidām situācija uzlabojas lēni un nav skaidrs, vai ir darīts pietiekami. Atliek tikai kādu pusgadu pasekot mazo veikalu, darbnīcu, pakalpojumu sniedzēju maiņas dinamikai dzīvākajās Rīgas un citu pilsētu ielās, lai uzdotu sev jautājumu - kas par lietu? Kāpēc šim restorānam, veikalam un darbnīcai tik īss mūžs?
Vecāku attieksmi ietekmē arī cena, kādu maksājam par izeju no ekonomiskās krīzes, neskaidrības, vai iekšējā konsolidācija ir palīdzējusi mazajai un vidējai privātai uzņēmējdarbībai. Vai likumdevējs ir darījis visu, kas ir tā spēkos? Šie ir jautājumi, ko esam tiesīgi uzdot mainīgajām Latvijas Saeimām un valdībām. Saeimai, ko vēlēsim 17. septembrī, ar vislielāko nopietnību un stingrību jāpievēršas valsts nodokļu likumdošanas analīzei un optimizācijai. Ir jāvienojas par kategorisku moratoriju jebkurai nodokļu paaugstināšanas shēmai un jāatrod iespējas un politiska griba iedzīvotāju ienākuma nodokļa un investīciju kapitāla izmaksu samazināšanai.