Pirmā tajā iekrita kaķu meitiņa. Viņu adoptēja golfere Ineta Krodere-Imša. Iespējams, kaķu mammele nobijās, viņa pazuda uz visiem laikiem, bet otrs bērnelis ar direktora Armanda Pučes atļauju palika dzīvot Ozo golfa klubā. Par godu pensijā aizgājušam kluba darbiniekam kaķēns tika pie vārda Jančuks.
Pārbaudes laiks
Pagājis pusotrs gads. Jančuks, asti kā skursteni gaisā izslējis, sagaida atbraucējus pie savas mājiņas, kuru uzbūvējis apsargs Māris. Uzraksts «Jančuks» uz mājiņas apliecina runcāna īpašuma tiesības uz šo dzīvojamo platību. Jančuks tagad ir pilntiesīgs Ozo Golfa kluba loceklis.
To apstiprina kluba direktors Armands Puče: «Kaķi pieņēmu uz izmēģinājuma laiku - vienu gadu. Noteikumi bija netraucēt golferiem spēlēt, uzmanīt grauzējus, neiet iekšā kluba mājā. Galvenā baža bija, ka runcis traucēs spēlētājiem, ķerot ripojošās bumbiņas. Taču Jančuks ir saprātīgs. Viņš notiekošo vēro no krūmiem. Runcis godam izturēja pārbaudes laiku. Tagad viņš pie mums strādā par vēdera tiesu, laiku pa laikam saņemot kārumus arī no virtuves gala. Cik zinu, visos pasaules golfa laukumos ir savi pulka dēli. Mums ir Jančuks. Viņa tuvākie draugi ir apsargi Māris Lūsiņš un Voldemārs Zvejnieks.»
Iesit bumbiņu bedrītē
Otrajās brokastīs Jančuks izēd bļodiņu ar sauso barību un ielec Mārim rokās. Apsargam pašam mājās ir divi kaķi, tāpēc visi minču niķi un stiķi viņam labi zināmi. Pirmajā ziemā Māris uzbūvējis Jančukam mājiņu no putuplasta, bet šovasar to apdarināja ar dēļiem. Tagad Jančukam ir drošs patvērums no sniega, vēja un sala. Runcis esot izpildīgs. Reiz gan Jančuks nejauši iemaldījies kluba telpās un palicis tur pa nakti. Par to paziņojusi signalizācija. Kā noteikts darba līgumā, pulka dēls gandrīz katru rītu atnes pa pelei. Trofeju fotogrāfijas kā lietisks pierādījums tiekot atrādītas Armandam Pučem. Par katru peli Jančuks no direktora saņem prēmiju - vienu latu iztikai. Par barības krājumu papildināšanu gādā gan Ineta Krodere-Imša, gan daudzie kluba apmeklētāji, kuri allaž atnes Jančukam to, ko pašu izlepušie kaķi neēd. Jančuks visu loka iekšā rūkdams. Kā nekā viņš taču cauru gadu svaigā gaisā! Palaikam virtuves meitenes runčuku pacienā arī ar kādu garneli.
Māris stāsta, ka kaķu puisis samācījies arī golfa spēles knifus. Savām acīm viņš redzējis, kā runčuks ar maigu ķepas pieskārienu reiz ieritinājis bumbiņu bedrītē. Dāņu golferi palikuši mutēm vaļā! Taču citādi Jančuks stingri ievēro līguma noteikumus un pa golfa laukumu lieki neklīst. Drošības dēļ lielo turnīru laikā viņš tomēr tiekot noņemts no trases.
Kādu laiku Māris un Voldemārs uztraukušies, ka Jančuku varot aiznest lapsas, bet, kad redzējuši, ka runcis rūkdams iet kūmiņam virsū, par pulka dēla drošību vairs nebaidās. Tā katrs roku pielicis, lai Jančuks klubā justos labi.
Epilogā - radu būšana
Katru reizi ierodoties Ozo Golfa klubā, Ineta Krodere-Imša nodod Jančukam sveicienu no māsiņas, kura nosaukta dīvainā vārdā - par Ķiploku. Izskatā viņa joprojām ir līdzīga Jančukam - svītrains tīģerītis ar baltiem zābaciņiem kājās, bet augumā uz pusi mazāka, smalciņa kā balerīna. Maiga. Pieglaudīga. Draudzīga. Labi satiek ar saviem sugas brāļiem. Laimīga un pateicīga. Apkārt viņai ir daudz prieka un labestības.
Jančuks un Ķiploks laimīgi dzīvo kopā ar labiem cilvēkiem, kuri nevaicā - kas mums par to būs? Palīdzot abiem dzīvniekiem, viņi pretī saņēmuši patiesu draudzību un pieķeršanos, bet pasaulē ir nedaudz mazāk ciešanu un sāpju.