Kādā virzienā iet Latvijas volejbols?
Svarīgākais ir saglabāt tās tradīcijas, pašreizējo līmeni. Pagaidām par nopietnu izrāvienu ir grūti runāt. Jācenšas sasniegt kādu rezultātu, kas radītu pamatu attīstībai, taču allaž nedaudz nepietiek. Viss jau tāpat vien nenāk. Katrs «nedaudz» ir jānopelna ar attieksmi, darbu, ieguldījumiem. Gribētos, lai vairāk jauno parādītos. Tā ir mūsu lielākā sāpe. Lai iekšējā konkurence būtu lielāka. Pašlaik skats uz tuvākajiem gadiem ir pabāls.
Mūsu klubu līmenis šobrīd ir Latvijas iespējām atbilstošs?
Nedaudz atpaliekam no igauņiem, kuriem tā sistēma ir drusku vairāk sakārtota. Negribu iedziļināties visās likumdošanas niansēs, taču viņi var atļauties vairāk, tērēt vairāk, piesaistīt ārzemniekus. Tur jau tas slēpjas - viņiem ir vairāk komandu, lielāka iekšējā konkurence un vairāk jauno talantu.
Mums savulaik augstā līmenī bija Radiotehniķis, Ventspils nafta...
Jā, bet tas bāzējās uz cilvēkiem, kuri izauga padomju sistēmā. Pēc tam... man ir pagrūti vērtēt, jo pats biju prom, Grieķijā, taču droši vien izšķirīgi bija pirmie gadi pēc neatkarības atgūšanas. Volejbols tad zaudēja savu statusu valsts sportā. Tad vēl bija spēlētāji, gana labs līmenis, labi nospēlējām Eiropas klubu kausos, tikām arī uz Eiropas čempionātu, taču nemācējām to visu pilnībā izmantot.
Šobrīd ir sajūta, ka pēdējos gadus vārāmies savā sulā kopā ar igauņiem...
Jā, taču vēl trakāk būtu, ja vārītos tikai Latvijā. Schenker līga un igauņi ir tīri pieklājīgs līmenis.
Kāpēc pēdējos gados tik reti Latvijas vadošie klubi iet Eiropas kausu taciņu?
Vajadzētu jau mums tur atzīmēties, taču, manuprāt, lai to darītu, mums vajadzētu būt arī cīņas spējīgiem. Pieteikties pieteikšanās pēc nav jēgas, tāpēc jāveido konkurētspējīgs sastāvs.
Biolars/Jelgavas piemērs šosezon, kad CEV Izaicinājuma kausā nācās piekāpties Ņižņijnovgorodai, nebija tas labākais.
Viņiem drīzāk nepaveicās, ka pirmajā kārtā ielozēja spēcīgu Krievijas klubu. Mēs arī gribētu izmēģināt spēkus Eiropas kausos, taču neko daudz šobrīd pateikt nevaru, jo par nākamo sezonu ar kluba vadību vēl neesmu runājis.
Ko prasītu dalība Eirokausos?
Vajadzētu nedaudz vairāk naudiņas. Ne jau kaut ko briesmīgu, bet galvenais jau būtu nodrošināt spēlētāju komplektāciju, ja gribam sasniegt arī kaut kādu rezultātu.
Futbola klubi ar dalību Eiropas kausos var nodrošināt krietnu daļu sezonas budžeta. Cik rentabli Eirokausi ir volejbolā?
Volejbolā tā nav. Patiesībā jau tā ir tikai futbolā, kur par dalību Eirokausos - pat neuzvarot - ir ievērojamas prēmijas. Mums tā ir tikai naudas tērēšana. Arī spēlējot augstākajā līmenī, Čempionu līgā. Vienīgi Pasaules līgā varētu izlīst pa nullēm, labi nospēlējot, taču tur atkal tie sākotnējie ieguldījumi ir lieli. Tomēr piedalīties šādos turnīros ir svarīgi, lai vairotu volejbola popularitāti, dotu iespēju puišiem parādīt sevi augstākā līmenī. Tas dotu pozitīvu grūdienu izaugsmē.
Cik profesionāli strādā Latvijas klubi?
Latvijā visas volejbola komandas ir pusprofesionālas. Lielākā daļa spēlētāju paralēli mācās vai strādā. Nav jau variantu. Izejot no tiem līdzekļiem, kas mums ir pieejami, nav reāli uzturēt profesionālu klubu. Vienu divus spēlētājus var, bet ne visu komandu. Man kā trenerim jau gribētos, lai tā būtu, un pats esmu pieradis strādāt nedaudz citādi. Kā sportists savulaik strādāju citā režīmā. Jāpielāgojas, jo negribu mest plinti krūmos. Jāstrādā tādos apstākļos, kādi ir, un cenšos no tiem izspiest maksimumu. Jāsabalansē tās prasības un gribēšanas. Tik traki jau nav, ka ar to atalgojumu nepietiktu dzīvošanai. Var iztikt, bet tajā pašā laikā ir jautājums, cik es kā treneris par to no viņa varu prasīt.
Vai šādos apstākļos varam sagatavot laba līmeņa spēlētājus?
Ir piemēri, kad puiši aizbrauc uz pietiekami labiem ārzemju klubiem. Cits tur noturas, cits ne, bet ar sagatavošanu, manuprāt, mums problēmu nav. Schenker līga tam ir labs pamats. Viss jau ir atkarīgs no paša cilvēka. Ja ir gribēšana un vēlēšanās, to visu var sasniegt. Vienkārši ir daudz jāstrādā. Arī papildus.
Esi kā treneris strādājis ar vairākām paaudzēm. Kā mainās motivācijas līkne?
Ir, protams, citādi. Mainās paaudzes, un cilvēki mainās. Pirmām kārtām jau viņu ir mazāk. Tas liek mums strādāt ar visiem, kuri ir gatavi darboties. Jāmācās sadzīvot ar visiem, un jāpanāk, lai viņi paliek tajā sportā. Vispārināt gan man nepatīk, vērtējot jauno paaudzi, taču ir tā, ka šobrīd to kairinātāju apkārt ir daudz, daudz vairāk. Arī tādu, kas novērš no sporta, nedod spēku un neatlaidību iet, kapāties, cīnīties un liet sviedrus. Tagad pamatprincips lielai daļai jauniešu ir - mazāk strādāt, vairāk nopelnīt. Agrāk, ja gribējām kaut ko sasniegt, apzinājāmies, ka sevi ir jāiegulda, jāpieliek lielākas pūles. Šobrīd ir baigi daudz alternatīvu un ir grūti to jaunieti ievilkt sportā. Šeit ir daudz jāupurē, un ne katrs ir gatavs to darīt, ne katrs ir tik ļoti tajā sportā iekšā. Jau atkal - tas viss ir atkarīgs no konkrētā cilvēka, personības.
Ko meklē jaunajos sportistos?
Vispirms gribēšanu. Bez tās nevar. Ar pliku talantu - bez gribēšanas - nekas nesanāks. Protams, skatāmies arī uz dotumiem - vai tie atbilst potenciāli labam līmenim.
Ar pliku gribēšanu jau arī var nepietikt!
Tur jau tā lieta. Grūtākais ir atrast to savienojumu, kur ir gan gribēšana, gan varēšana. Talantīgākie parasti ir nedaudz slinkāki un otrādi. Meklējam, protams, arī auguma centimetrus. To mums pietrūkst.
Kur tos garos cilvēkus meklēt, jo ikdienā jau nemaz tik bieži tādus neredzam sev apkārt!
Tas būtībā ir jaunatnes treneru uzdevums - selekcija. Ir bijuši tādi piemēri, kad kārtīgi treneri vienkārši braukā pa Latvijas skolām, laukiem, pilsētām un naturāli skatās un meklē puikas. Sarunā ar fizkultūras skolotāju, lai paņem bumbu, pasit pie sienas, novērtē kustību koordināciju. Un tad jau jāpierunā, lai nāk trenēties. Tā būtu jādara, jo reti kāds atnāk tāpat. Daži treneri tā dara, bet, cik pēdējā laikā redzams, bieži vien ir attieksme - kas nu atnāk, to trenē. It kā jau ar volejbolu nodarbojas diezgan daudz treneru, skolotāju, entuziastu, bet jautājums - cik kvalitatīvi tas tiek darīts. Būtu jārīko semināri, mācības, lai vismaz galvenajās - tehnikas un bāzes - lietās būtu vienota pieeja. To mazo atlasi, kāda ir mūsu nelielajā valstiņā, mēs varam kompensēt tikai ar labu, profesionālu darbu, sakārtotu vidi. Es jau tā smuki runāju, bet ar to ir jānodarbojas - kādam jāorganizē, jāvāc kopā, jāsapulcē treneri. Es pats esmu gatavs tajā piedalīties ar savām domām vai idejām.
Ar bērniem gan, šķiet, neesi ilgstoši strādājis.
Tikai epizodiski, lai gan man patīk reizēm novadīt kādu šādu treniņu. Mana jaunatne ir tie, kuri agrākā vecumā atnāk pie manis klubā. Nekādi jaunie jau nav - sešpadsmit septiņpadsmit gadu -, taču reizēm tāpat viss ir jāpārmāca. It kā jābūt kaut kādiem pamatiem ieliktiem, taču jāsāk no paša sākuma, parastām lietām. Tāpēc arī runāju par jaunatnes treneriem. Agrāk varēja skaidri redzēt, kurš jaunais ir Murjāņu sporta skolas audzēknis, kurš ne. Tikai pēc tā, kā viņš izpilda apakšējo piespēli, augšējo. Šobrīd jau vairs tā nevar atšķirt.
Laikam jau tā nav laba ziņa Murjāņiem.
Tagad uz Murjāņiem strādāt aizgāja Lauris Iecelnieks. Ir cerība, ka viņš varētu ienest tur ko pozitīvu, jo pats bija sakarīgs puika kā spēlētājs. Ja ar sirdi un dvēseli ņemsies, visam vajadzētu būt kārtībā. Negribu teikt, ka viņi tur slikti strādāja. Nauris Sokolovskis jau arī ir degošs puisis, kuram patīk to darīt. Viņš tajā ir iekšā ar rokām un kājām, taču viņam traucē tie daudzie pienākumi, kas viņam uzlikti, jo jātrenē gan Kuldīgā, gan Murjāņos, gan ar bīču (pludmales volejbolu - aut.) vēl ņemas. Viņš grib un cenšas, taču tas viss ir ļoti izkaisīts.
Vai tev, kas agrāk spēlējis ļoti augstā līmenī, nav sarežģīti mācīt volejbolistiem pamatus?
Nē. Vienkārši jādomā līdzi un jāanalizē. Katram jau ir citādas dotības, koordinācija, uztveres un reakcijas spējas. Jāmeklē katram sava atslēdziņa. Ir tādi, kuri ātri visu uzķer, bet dažiem ir grūti un viņi ilgstoši to nespēj ar metodiku, kāda tiek izmantota. Tādos gadījumos cenšos meklēt citas iespējas, atrast citu veidu, kā viņam to iemācīt un sasniegt galarezultātu. Tas jau ir trenera darbs un māksla. Bet nu ir jau fakts, ka ne visus var iemācīt. Ir tādi, kuriem tā kustība ir iegājusi iekšā un vienkārši nevar to izdarīt citādi.
Jābūt pacietībai!
Tās man it kā netrūkst, taču laika jau nav. Ir svarīgi redzēt kaut kādu rezultātu, ka kaut kas mainās. Ja redzi, ka nemainās un cilvēks arī īpaši nepūlas, tad... Jābūt abpusējai saiknei. Ar varu jau nevienu nespiedīšu. Tas tāpat kā izlasē, kurā arī ar varu piespiest spēlēt ir bezjēdzīgi.
Jaunie sportisti tevī šobrīd vairāk saskata treneri vai agrāk ļoti labu sportistu?
Godīgi sakot, nezinu. Es jau cenšos viņiem būt tuvāks. Es arī tā jūtos, varbūt tas nav pareizi un vajadzētu vairāk spēlēt to treneri, uzaudzēt lielu vēderu un ierīkot atsevišķu kabinetu, taču pats arī pirms treniņa ģērbjos kopā ar komandu, strādāju svaros. Pēdējā laikā gan ar bumbu tik daudz nespēlēju. Grūti teikt, kā viņi mani uztver.
Kā izlases treneris sadzīvo ar pludmales volejbolu, kas arī nosmēlis vairākus nozīmīgus spēlētājus?
Viegli nav, tagad arī pēdējo diagonāles spēlētāju [Hermanu Egleskalnu] paņēma nost (smejas). Cilvēkam jau pašam jāizdomā, ko viņš grib. Nav manā varā atturēt viņus vai piespiest palikt klasiskajā volejbolā. Lai jau izdodas tur! Protams, ar mūsu spēlētāju resursiem, ir grūti. Tas pats Jānis Šmēdiņš jau arī mums izlasē bija ļoti vērtīgs spēlētājs ar labu uzņemšanu, labu bloku. Tāpēc jau viņš ir labs arī tur. Nevar jau atdalīt, jo tas tomēr ir viens sporta veids. Pamati ir tie paši. No mūsu vadošajiem pludmales volejbolistiem tikai Saša Samoilovs, kuru tēvs pludmalē dzina uz priekšu, nav izgājis klasiskā volejbola skolu.