RŪGTAS KARJERAS BEIGAS
Andrejs sportoja jau no agras bērnības, nodarbojoties ar peldēšanu un arī citām aktivitātēm, līdz desmit gados pievērsās smaiļošanai. Kā viņš saka, īsta degsme sportot un vēlme būt pirmajam gan parādījusies vien laikā, kad sasniegts jau aptuveni 20 gadu vecums. "Pēdējos divos gados sāku aktīvi pats sevi trenēt, vairāk interesējoties par pulsa zonām, intensitāti, spēka treniņiem, periodizāciju, un pēc lielas stagnācijas rezultāti diezgan strauji auga. Tas turpinājās līdz pat laikam, kad vajadzēja izvēlēties – vēlos sportot vai sākt, kā toreiz likās, nopietnāku dzīvi," viņš stāsta. Kā smaiļotājs Andrejs piedalījās daudzos Eiropas un pasaules junioru un U23 čempionātos, arī pasaules Universiādē, tomēr, kaut arī par augstākajām vietām necīnījās, karjeras noslēgšanu atceras kā diezgan depresīvu laiku, jo līdz tam sports bija kā spēka avots. "Sākot ģimenes un darba dzīvi, daudziem sports aiziet uz otro, trešo, piekto vietu, līdz pazūd pavisam," pauž Birjukovs, kuram arī viss ritējis tajā virzienā – viņš pārvācies uz Vāciju, darbā bijis daudz starptautisku komandējumu, tāpēc apzinājies, ka nespēs svešā valstī uzturēt organizētu treniņu režīmu smaiļošanā. "Sportista domu gājiens ir, ja nevaru trenēties pamatīgi, kāda vispār jēga. Tā kā man sanāca dzīvot ne tikai Vācijā, bet ilgāku laiku arī Indonēzijā un Somijā, nevarēju neko plānot tālāk par 3–4 mēnešiem un visu fokusu veltīju darbam. Jā, bija ļoti interesanti, tomēr reizēm jutu, ka kaut kā trūkst. Gāju uz sporta zāli, dažreiz 40 minūtes paskrēju krosu, bet tie vienkārši bija no aktīvās sporta dzīves palikuši ieradumi. Man nebija sportisku mērķu un par to jutos diezgan bēdīgs, jo, cik sevi atceros, neskaitot dažas pauzes traumu dēļ, sports vienmēr bijis manā dzīvē."
Aptuveni trīs gadus pēc aktīvās karjeras beigām Birjukovs saņēmās pamēģināt noskriet maratonu.
"Parādījās degsme un izlēmu izmēģināt, vai tas, ko iemācījos pēdējos sporta gados, noderēs arī garajās distancēs. Interese veikt maratonu valdīja jau ilgstoši, bet Rīgas maratons notiek maija vidū, kas tieši sakrīt ar smaiļošanas sezonas atklāšanu. Lai gan sporta karjeras laikā biju pārliecināts, ka maratonu es varētu noskriet ar samērā nelielu skaitu treniņu, baidīja atjaunošanās pēc skrējiena, jo tas ietekmētu smaiļošanas rezultātus." Andrejs stāsta, ka treniņi smaiļošanā bijuši daudzveidīgi – slēpošana, skriešana, spēka treniņi, peldēšana, sporta spēles. Sportisti audzināti ar lielu pārliecību par saviem spēkiem, ka, ja nu kas notiek, viņi varētu pievienoties gandrīz jebkuram sporta veidam. Atceroties 2016. gadā veikto debijas maratonu, viņš stāsta, ka šī skrējiena laikā esot salūzis un secinājis, ka, lai noskrietu labāk, daudz kas jādara citādāk. "Gadu vēlāk bija Ņujorkas maratons un ap to laiku sapratu, ka nākamais progresa solis skrējējiem ir aiziet vai nu uz ultragarajiem taku skrējieniem vai triatlonu. Man triatlons likās kaut kas neparasts un interesants – trīs pilnīgi dažādi sporta veidi apvienoti vienā." Tā nu viņš 2019. gadā veicis tā saukto Ironman triatlonu jeb 3,86 kilometrus peldus, 180,25 kilometrus uz velosipēda un 42,2 kilometrus skriešanā. "Grūti bija pierast, ka triatlonā ir tik daudz noteikumu – noteiktā veidā jānoliek savas mantas, noteiktā veidā jānokāpj no riteņa. Pirmajā triatlonā, kas bija olimpiskajā distancē (1,5 km+40 km+10 km), es par to tik daudz domāju, ka velodistances pusceļā vienkārši nolidoju no riteņa. Interesanta pirmā pieredze, bet tā mani neatturēja."
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze novembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!