Diskžokejs, kurš allaž savā mūžā atzīts par sportam nederīgu, nupat noskrējis vienu no pasaulē prestižākajiem maratoniem. Stāsti, kā iedvesmot gan sevi, gan arī citus, var būt visdažādākie. Šajā žurnālā iepazīstamies ar Andreju Birjukovu, kurš 15. novembrī Antarktīdā uzsāks piepildīt ambiciozo septiņu maratonu mērķi. Pāris gadu pēc smaiļošanas karjeras beigām Andrejs izlēma noskriet savu pirmo maratonu un, gatavojoties tam, sāka rakstīt interneta emuāru. Pašlaik šī emuāra dēļ pie viņa vēršas cilvēki no visas pasaules ar nolūku saņemt palīdzību fiziskās sagatavotības uzlabošanā. "Vēlos šo lielo pasākumu un iegūto uzmanību izmantot, lai cilvēki uzlabotu savu dzīvi. Ļoti ilgi domāju, vai man piedalīties un kāpēc, jo negribēju tik lielu naudu tērēt, lai tikai apmierinātu savu ego, tāpēc sapratu – ja to darītu, tad lai iedvesmotu pārējos," stāsta Andrejs, kuram pēc Antarktīdas plānots turpmākās nedēļas laikā pa maratonam noskriet arī Āfrikā, Austrālijā, Āzijā, Eiropā (jā, izaicinājuma rīkotāju uztverē šie divi ir atsevišķi kontinenti), Dienvidamerikā un Ziemeļamerikā. Viņš aicina, lai uzlabotu dzīves kvalitāti, sākt ar maziem solīšiem, katru dienu domājot, kā es šodien varētu kļūt par vienu procentu labāks.
Šādu iedvesmu pirms dažiem gadiem ieguva Toms Grēviņš. Kā diskžokejs stāsta, visu savu līdzšinējo mūžu dažādās situācijās un izglītības iestādēs viņš ticis atzīts par sportam nederīgu, tāpēc pašlaik, kad aktīvi nodarbojas ar skriešanu, izbauda iespēju pierādīt pretējo. "Vienalga, kāds ir rezultāts, ik reizi finišā ticis uzvarēts kāds pagātnes rēgs, asāks vārds vai līdzcilvēku neiecietība," secina Toms, kurš oktobrī bija starp vairāk nekā 52 tūkstošiem Čikāgas maratonu noslēgušajiem skrējējiem.
Tāpat novembra Sporta Avīzē sarunājamies ar sensacionālās basketbola komandas Rīgas zeļļi ģenerālmenedžeri Artūru Šēnhofu. Vien pagājušā gada sākumā parādījās pirmās idejas par vienības veidošanu, bet šogad pavasarī tā jau izcīnīja Latvijas čempionāta sudraba godalgas. Šēnhofs nenoliedz, ka brīdī, kad ilggadējais cīņubiedrs Edgars Buļs pie viņa pirmoreiz vērsies ar šādu domu, tā likusies nerealizējama. "Klusībā pie sevis es domāju, ka tas taču fiziski nav iespējams. Kaut kāds viens procents varbūtības, ka to var paveikt,{" atceras ģenerālmenedžeris.
Gluži pretēja situācija ir ar Danielu un Bruno Lielbāržiem, kuri 18 gadu vecumā paralēli mācībām 12. klasē šoruden kļuva par pasaules vicečempioniem blakusvāģu motokrosā. Par to, ka otrajā sezonā pasaules čempionātā tiks izcīnīta vieta uz pjedestāla, Lielbāržu ģimene bijusi droša jau teju desmit gadu un šo ambiciozo plānu tiešām izdevies arī realizēt. Intervijā dvīņubrāļi stāsta, ka pēc ilgāka regresa perioda šobrīd pasaules čempionātā atkal var novērot kvalitātes pieaugumu, jo ienākušas vairākas talantīgas un ambiciozas jauno sportistu ekipāžas. Vai blakusvāģu motokross arī Latvijā atgūs popularitātes vilni, kāds tas bija savulaik, kad par tituliem cīnījās Kristers Serģis un Artis Rasmanis? Šķir žurnālu tālāk un lasi talantīgo jauniešu domas!