Traģisks gads
Šogad maijā apritēs 25 gadi, kopš pirmie latvieši – Teodors Ķirsis un Imants Zauls – sasniedza pasaules augstāko virsotni Everestu jeb Džomolungmu 8848 metru augstumā.* Ceturtdaļgadsimta laikā varenākā kalna galotnē pabijuši vēl tikai seši mūsu valsts kāpēji un viņu vidū arī viena daiļā dzimuma pārstāve – Olga Kotova, kura zemeslodes augstāko punktu sasniedza 2012. gada 26. maijā, kļūstot par pirmo alpīnisti no Baltijas valstīm ar Everesta ierakstu savā alpīnistes CV. Tikai vēlāk, pēc atgriešanās mājās, Olga uzzināja, ka pastāvējusi reāla varbūtība ceļā uz Everesta virsotni vai kāpjot lejā satikt citu rīdzinieci Kristīni Kravcovu, kura tieši tajā pašā laikā gatavojās kāpienam citas ekspedīcijas sastāvā, bija vairākkārt veiksmīgi tikusi līdz trešajai nometnei un jau pietiekami labi adaptējusies retinātā gaisa apstākļos aptuveni 7300 metru augstumā. Kristīne bija gan fiziski, gan psiholoģiski gatava, lai mēģinātu veikt atlikušos 1600 augstuma metrus un nokļūtu milzīgā kalna galotnē, tomēr ekspedīcijas vadītājs – pazīstamais jaunzēlandiešu alpīnists Rasels Braiss – pēc ilgām pārdomām drošības apsvērumu dēļ nolēma ekspedīcijas gājienu uz virsotni atcelt.
"Biju labā formā. Domāju, tāpēc ka iepriekšējā rudenī Braisa ekspedīcijas sastāvā uzkāpu Manaslu astoņtūkstošniekā (8163 metru augsts kalns – astotais augstākais pasaulē). Everestā es to jutu jau kāpiena sākumā, pārvarot skaisto un baismīgo Humbu leduskritumu. Pusvienos naktī izgāju pirmā no grupas un milzīgajam ledus popkornam tiku pāri četrās vai piecās stundās," atminas Kristīne.
2012. gada ziema un pavasaris Everestam bija atnesis maz sniega. Kalns bija netipiski pliks, noklāts ar plānu ledu, un gandrīz acu priekšā risinājās arī traģiski notikumi. Mēneša laikā Everestā gāja bojā deviņi alpīnisti, pavisam kopā bija 11 upuru, un tas bija traģiskākais gads kalnā pēdējo 15 gadu laikā. "Uz Lodzes sienas, kas ir galvenais kāpiens pirms nogriešanās uz Everesta virsotni, bija tīrais ledus, saule to kausēja, un ik pa laikam krita lejā akmeņi. Gandrīz mūsu acu priekšā pie Lodzes sienas gāja bojā divi alpīnisti, kuri aklimatizācijas kāpienā uz trešo nometni devās neilgi pirms mums. Tas, protams, iesit pa smadzenēm un aktualizē jautājumu – kāpēc es to daru, vai man to vajag un vai tas ir tā vērts?"
Kaķis pa skārda jumtu
Interesanti, ka tieši Rasels Braiss bija tas, kurš Everesta kāpienam iedrošināja arī Olgu. Divus gadus pirms tam, nejauši kopā kāpjot lejā no Ziemeļamerikas augstākās virsotnes Denali, Rasels bija uzslavējis Olgas īpašības. "Vai esat bijusi Everestā? Vērojot jūsu kāpšanas tehniku, domāju, jums noteikti ir visas iespējas tur nokļūt," apmēram tā toreiz esot sacījis Braiss un ar šo domu iekārdinājis, vēlāk arī aicinot savā komandā, atceras Olga. Vien pēcāk alpīniste apjauta – ja būtu piekritusi šim piedāvājumam, arī viņa nebūtu tikusi augstāk par Lodzes sienu un atgrieztos mājās.
Laikā, kad pieredzējušais grupas vadītājs Rasels Braiss kāpienu uz virsotni atcēla, vairākas ekspedīcijas savas misijas turpināja vai pārcēla uz vēlāku laiku.
"Braiss ir kā dīva – harismātisks cilvēks un izcils PR meistars, piedalījies dažādu dokumentālu filmu projektos un rūpējas par sava brenda spodrināšanu, taču šī sava veida zīmēšanās neiederējās manā kāpšanas filozofijā," saka Olga. "Mēs ar vīru Vadimu nolēmām doties Everestā ar citu – IMG ekspedīciju. Bijām 17 kāpēju, no kuriem lielākā daļa amerikāņu. 11 no mūsu grupas tika līdz virsotnei un visi laimīgi atgriezās lejā. Lodzes siena bija ar zili zaļu ledu. Hilarija kāpslis bija pliks un arī traverss uz Hilarija kāpsli bija ar plānu ledu. Ar dzelkšņiem slīdēju kā kaķis pa skārda jumtu. Dažus milimetrus biezs ledus nav tāds, lai varētu baigi ieķerties, tāpēc vairāk nācās piestrādāt pie drošības tehnikas."
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze 2020. gada februāra numurā!