Volejbols uzvar lakrosu
Abi mani vecāki ir latvieši. Mammas ģimene uz ASV aizbēga Otrā pasaules kara laikā, bet tētis atbrauca astoņdesmitajos gados – vēlējās tikt prom no Padomju Savienības, mācīties universitātē. Viņi abi iepazinās ASV, un man vienmēr tikušas audzinātas latviskas vērtības. Visas vasaras pavadīju nometnē Garezers, ziemā nedēļas nogalēs gāju latviešu skolā. To neizjutu kā apgrūtinājumu, jo man ļoti patika latviešu kultūra, cilvēki pret mani tur izturējās brīnišķīgi un esmu pateicīgs, ka man ir šīs latviešu saknes. Tā ir mana identitāte! Bērnībā Latviju apmeklēju 4–5 reizes, tolaik šeit ierodoties uz dažām nedēļām. Iepriekšējo reizi tas notika pirms 4–5 gadiem, bet šovasar pirmoreiz esmu uz Latviju atbraucis viens pats un to izbaudu Man šeit ir ļoti daudz radinieku gan no tēta, gan arī mammas puses. Sākotnēji nodarbojos ar lakrosu un volejbolu, bet kopš 14 gadu vecuma nopietnāk pievērsos tieši volejbolam. Zīmīgi, ka pirmoreiz šo sporta veidu izmēģināju Garezerā. Volejbols ASV kļūst arvien populārāks – jā, tas nav NBA un NFL līmenis, bet strauji aug, un jau pāris gadu izveidota arī profesionāla līga NVA.
Es pats strauji progresēt sāku aptuveni pirms četriem gadiem, kad biju 17 gadu vecs, un divas reizes tiku atzīts par vidusskolas līgas vērtīgāko spēlētāju. Tolaik man radās mērķis spēlēt volejbolu universitātē un izdevās pievienoties Brigama Janga universitātei (BYU), kas volejbolā allaž bijusi spēcīga. Jā, pagājušajā sezonā rezultāti nebija tik labi, jo sastāvā bijām ļoti daudz pirmgadnieku, bet turpmākajos gados būs arvien labāk. Kaut gan skolā esmu aizvadījis jau divus gadus, pirmajā tikai trenējos un spēlēt sāku pagājušajā sezonā. Līdz ar to man priekšā vēl trīs gadi. Skolā ritms ir straujš, bet sports palīdz mācībās.
Attīstīties palīdz ikviens
Pagājušās sezonas laikā sapratu, ka strauji progresēju un tuvojos Latvijas izlases līmenim, tāpēc mana drauga tētis sazinājās ar Latvijas Volejbola federāciju, iepazīstinot ar mani. Man vienmēr bijis mērķis spēlēt Latvijas izlasē! Sportistam allaž jāsaka, ka esi vislabākais, bet, ja skatās reāli, pirmajā gadā valstsvienībā mans galvenais uzdevums ir augt kā spēlētājam, lai jau nākamgad varētu palīdzēt daudz nopietnāk. Komanda šeit ir lieliska, visi man iemāca kaut ko jaunu: Toms Švans – servi, Atvars Ozoliņš – uzbrukuma sitienus. Visi palīdz, lai es kļūtu arvien labāks. Man ļoti patīk strādāt ar galveno treneri Mihalu Gogolu – viņam ir vīzija, viņš saprot spēli un labi trenē. Ir spēlētāji, kuriem viņš patīk, dažiem varbūt nepatīk, bet viņa vīzija ir laba, man viņš ļoti patīk.
Domāju, ka šovasar Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlēs pret Austriju un Somiju vēl spēlēšu pavisam nedaudz, bet jau pēc gada būšu spēcīgāks. Esmu 1,96 metrus garš un spēlēju otrā tempa pozīcijā. Latvijas izlasē man tajā ir daudz konkurentu. Par Somijas un Austrijas izlases spēku vēl plaši neesmu informēts, bet ticu, ka mēs spēsim šīs spēles uzvarēt un kvalificēties Eiropas čempionātam! Eiropā volejbols ir pavisam citāda stila nekā Ziemeļamerikā. Ikdienā daudz skatos lielāko čempionātu spēles – Itālijas, Polijas, pirms kara arī Krievijas. Pēc universitātes karjeras vēlos spēlēt profesionāli Eiropā, un gadi ar Latvijas izlasi man palīdzēs sevi šeit parādīt. Tā kā nāku no Kalifornijas, esmu ļoti daudz spēlējis arī pludmales volejbolu. Tomēr zāles volejbols man ir daudz tuvāks. Pludmali būšu gatavs nopietnāk izmēģināt tikai pēc karjeras.
Rakstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!