Vispirms gan nedaudz atgriezīsimies pie viena no lielākajiem sporta panākumiem atjaunotās Latvijas vēsturē. Pasaules čempionātu, kā allaž, Latvijas līdzjutēji sāka ar lielām gaidām, ka šogad beidzot atkal jāsasniedz ceturtdaļfināls, turklāt sacensības taču atgriezušās Rīgā. Bet pirmajā spēlē jau pēc piecām minūtēm rezultāts bija 0:2 un beigās 0:6 pret Kanādu. Nākamajā dienā atkal ļoti ātri ielaisti vārti un zaudējums ar 1:2 tiešajai konkurentei Slovākijai. Tobrīd lielākā līdzjutēju daļa domāja, ka gaidāms kārtējais izgāztais gads. Tomēr trešajā spēlē Latvija pagarinājumā pieveica Čehiju, kam sekoja trīs uzvaras pret tā sauktajām mūsu līmeņa izlasēm. Čehijas spēlē lēnām augļus sāka nest latviešu pašaizliedzīgā spēle aizsardzībā un gulšanās zem ripām, tāpēc simboliski, ka uzvaras vārtus iemeta tieši šīs spēles laikā internetā par Širminatoru iesauktais Oskars Batņa. Viss turpmākais jau ir vēsture – izlases spēlētāji arvien vairāk noticēja sev un tālāk jau ripas atvairīja gan ar galvu, gan zobiem, gan citām ķermeņa daļām, lai tikai tās neaizlidotu aiz turnīra vērtīgākā spēlētāja Artūra Šilova uzceltā mūra.
Šāds sniegums palīdzēja izšķirošajā apakšgrupas spēlē pieveikt Šveici, bet pēc tam ceturtdaļfinālā arī Zviedriju, kas nozīmēja, ka mūsējie pirmoreiz vēsturē nokļuvuši medaļu fāzē. Uz šīm spēlēm vajadzēja no Rīgas pārbraukt uz Tamperi un Somijas pilsētā piedzīvotā atmosfēra starp vairākiem tūkstošiem līdzjutēju bija kaut kas neaprakstāms – visur varēja dzirdēt latviešu valodu un redzēt sarkanbaltsarkanu krāsu. Šī bija Latvijas līdzjutēju lielākā kopā sabraukšana uz sporta notikumu ārzemēs kopš 2013. gada jūlija, kad seši tūkstoši mūsējo devās vērot Latvijas U20 basketbola izlases Eiropas čempionāta zelta maču Tallinā, un viņi nepalika vīlušies. Kristiāna Rubīna bronzas vērtē esošais metiens pagarinājumā pret ASV atrāva vaļā eiforijas un lepnuma slūžas, un prieka kubikmetri turpināja līt vēl vairākas dienas, ieskaitot desmitu tūkstošu līdzjutēju pulcēšanos pie Brīvības pieminekļa. Tautu vislabāk spēj vienot traģēdijas un sports. Prieks, ka šoreiz savienojošais faktors bija sports, un mums jādara viss iespējamais, lai šāda sajūta saglabātos maksimāli ilgi, aizmirstot par to, ka latvietim labākais ēdiens ir otrs latvietis.
Tagad pienācis laiks dāmām, un mēs ļoti ceram, ka tieši viņas sniegs nākamo prieka devu mūsu dzīvesziņā. Ar sesto vietu 2017. gada Eiropas čempionātā Latvijas sieviešu basketbola izlase izcīnīja ceļazīmi uz 2018. gada Pasaules kausa finālturnīru. Tomēr neērtās atlases sistēmas un iekšējo nesaskaņu dēļ tajā samierinājās ar trim zaudējumiem, turklāt pieticīgs rezultāts tika sasniegts arī vēl pēc gada daļēji Rīgā notiekošajā Eiropas čempionātā. Visam kulminācija bija nekvalificēšanās 2021. gada Eiropas čempionātam.
Tomēr tagad šīs nebūšanas ir aizmirstas, un Latvijas sieviešu basketbola izlasē apvienoti gan visi labākie treneri, gan arī gandrīz visas labākās spēlēt gribošās basketbolistes. Noteikti sacensības kā izdevušās varēs vērtēt vien tad, ja mūsējām izdosies iekļūt Parīzes olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā, tomēr Kitija Laksa un Anete Šteinberga Eiropas sieviešu basketbolā ir liels spēks, kas mūsu komandu var uz to aizvest. Šajā žurnāla numurā gan ieskatījāmies sieviešu basketbola izlases ceļā 30 gadu garumā, gan arī plaši sarunājāmies ar vienu no ilggadējām valstsvienības vadošajām spēlētājām Elīnu Babkinu, kura skaidroja, kāpēc tomēr izlēmusi karjeru noslēgt vēl pirms gaidāmā finālturnīra.
Lai jūnijā daudz uzvaru mūsu basketbolistēm, futbola izlasei, kas turpinās atlases ciklu, un citiem Latvijas sportistiem.
Šī ir žurnāla Sporta Avīze jūnija numura redakcijas sleja! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!