Nesen labs mans paziņa ar divriteni aizminās 150 kilometru no Rīgas uz Madonu apciemot mammu, kam sekoja pusotru simtu kilometru brauciens atpakaļ. Piekritīsiet – laba motivācija ar cēlu mērķi jeb sportošana ar labu pievienoto vērtību. Laikā, kad nav pieejami SPA kompleksi un peldbaseini, arvien vairāk cilvēku uzdrošinās līst vēsos pavasara ūdeņos, tādējādi norūdoties un stiprinot tik svarīgo imūnsistēmu, bet tie, kuriem patīk skriet, noteikti sapņo kādreiz noskriet kaut cik vairāk nekā ierastos piecus vai desmit kilometrus.
Viss sākas ar izaicinājumu
Dzīvojot bez publiskas sacensību atmosfēras, varam meklēt jaunus izaicinājumus – sacensties pašiem ar savu alter ego nav ļoti interesanti, bet izaicināt draugus, kolēģus vai visu pasauli virtuālajā vidē ir pavisam cita lieta. Ar gadžetiem un sociālajiem tīkliem kovida laikā tuvāk sadraudzējušies ir visi, pat vecākā gadagājuma seniori, nemaz nerunājot par bērniem un jauniešiem. Atliek tikai izvēlēties sportisko mērķi. Pie pusmaratona veikšanas agri vai vēlu nonāk teju katrs skrējējs, bet maģisko maratona kilometrāžas skaitli 42,195 daudzi neuzdrošinās izaicināt. Varbūt tieši tagad varat motivēt sevi maratona skrējienam, jo būtībā maratona distanci var noskriet ikviens, kuram veselība nopietni neklibo.
Būs grūti
Katrs, kurš ir pārliecināts par savu veselību, jau izvirzot mērķi skriet maratonu, ir sev atbildējis uz pirmo jautājumu – kāpēc? Tam seko otrs lielais jautājums, kuru vari sev uzdot, – cik ātri un nesāpīgi gribu tikt līdz 42 kilometru atzīmei? Tomēr uz garo distanču skriešanu nevar attiecināt vārdu salikumu "ātri un nesāpīgi". Ja vēlies skriet ātri, rēķinies, ka būs grūti, ja vēlies skriet nesāpīgi, tad daudz trenējies vai skrien lēnākā tempā, taču tik un tā nebūs viegli, jo četru, piecu vai sešu stundu slodze jebkuram cilvēkam ir liels pārbaudījums – muskuļiem, skeletam un mentālajai sistēmai. Toties pēc finiša tiksi atalgots ar pamatīgu laimes hormona endorfīna devu un pašapziņas pacēlumu.
Nogalina ātrums, nevis kilometri
Katrā ziņā lēnākā tempā cilvēks var veikt lielākus attālumus. Iespējams, pat tādus, par kuriem pats nemaz nenojauš. Viss atkarīgs no izvirzītā mērķa – ja mērķis ir tikai noskrieto kilometru daudzums, to paveikt ir samērā vienkārši – skrien un soļo, kamēr sasniedz uzdevumu, bet daudz sarežģītāk, ja klāt nāk ambīcijas distanci veikt konkrētā laikā savu aptuveno spēju robežās – tad skrējiens pārvēršas smagā fiziskā un emocionālā pārbaudījumā. Sanāks pamatīgs gribasspēka un sevis izzināšanas tests. Ne velti skrējēju folklorā ir teiciens: "Ātrums nogalina, nevis kilometri."
"Maratona startam ir jābūt kā svētkiem" ir vēl viens teiciens no skrējēju hrestomātijas, bet, lai tā būtu, daudz laika jāziedo treniņiem, un tā ir kā aksioma jebkurā sporta veidā – treniņos ieguldītais atspoguļojas sacensībās.
Ieguglējot tīmeklī, visdažādākās treniņu programmas un pamācības maratona treniņiem var atrast pāris minūtēs, turklāt tās radītas visdažādākajiem sagatavotības līmeņiem. Šīs programmas ir viegli atrast, bet bieži vien grūti izpildīt. Maratona gatavošanās klasika sākas ar fiziskās bāzes kilometru krāšanu regulāros skrējienos treniņu procesa pirmajā daļā, kas tiek veikti zemā intensitātē, pārāk netrakojot. Pēc tam viss kļūst grūtāk un sarežģītāk – tempa skrējieni, intervālu skrējieni, garie treniņi, atslodzes skrējieni utt. Šajos treniņos katra skrējēja palīgs ir pulkstenis ar GPS distances mērītāju un pulsometru, bet, ja rezultāts maratonā nav ļoti svarīgs, treniņos vari skriet vienkārši prieka pēc, ik pa laikam variējot ar ātrumu un distances garumu. Vienmēr gan jāievēro zelta likums – gan uzsāc, gan pabeidz treniņu rāmi, lēnām, nesteidzoties.
"Visu cieņu arī pēdējam maratona finišētājam, jo neviens maratons nav viegls." Šie vārdi pieder maratonistam un trenerim Aigaram Matisonam un iedrošina 42 kilometru distancē startēt arī tos, kuri nav paši ātrākie skrējēji un, visticamāk, tādi nekad nebūs. Debijas maratons vienmēr būs ar paaugstinātu stresa līmeni, jo cilvēka dabā ir satraukties par nezināmo. Kā uzvedīsies organisms, vai apavi, apģērbs un ekipējums būs pietiekoši ērts arī pēc trīs vai četru stundu slodzes, ko un kā ēst pirms starta, ko un cik daudz dzert distancē utt. Daudz mazu sīkumiņu, kas, protams, var ietekmēt komfortu vai rezultātu. Taču ar katru nākamo skrējienu satraukums mazinās – varam to droši saukt par pieredzi, un šī pieredze sāk krāties jau garajos treniņos. Lielajos maratonos laika limits ir līdz sešām stundām, kas nozīmē, ka, arī neskrienot visu distanci, 42 kilometri ir pieveicami. Tomēr jāņem vērā, ka arī sešu stundu soļošanas slodzei nopietni jāgatavojas.
Maratons dabas takās
Ja svarīgākais nav rezultāts un finišētāja medaļa, tad vienkāršākais veids, kā pieveikt maratona distanci, ir skrējienu apvienot ar pārgājienu apvidū, kur atrodamas pietiekami garas pastaigu vai velomaršrutu takas. Talkā var pieaicināt kādu domubiedru uz divriteņa ar nepieciešamo šķidruma un enerģijas uzturu mugursomā. Arī meža ceļos pieveiktie 42,195 km ir un paliek maratons. Neoficiāls rezultāts, tomēr maratons, turklāt ar pievienoto piedzīvojuma vērtību.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze maija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!