Mamma ieraudzīja internetā sludinājumu, pajautāja, vai es gribu pamēģināt, un es pamēģināju. Pirms tam peldēju un nodarbojos ar dejošanu, bet nu jau divus gadus mans sporta veids ir airēšanas slaloms. Tajā iepatikās adrenalīns, turklāt ūdens man ir paticis jau no bērnības. Pirmajā reizē iekāpjot laivā, jutos ļoti nestabili, bija bail no ūdens, viļņiem, straumes. Kaut joprojām mācos, tagad jau man klājas daudz vieglāk. Treneris Egons Grāvītis ir stingrs, ko viņš saka, to mēs arī darām, nav nekādu atlaižu, pie viņa jāievēro disciplīna.
Divas reizes nedēļā mums treniņi ir uz ūdens, piektdienās dodamies uz baseinu, ziemā slēpojam, tāpat mums ir fiziskie treniņi. Ja nav ļoti auksts un ledus, uz ūdens kāpjam arī ziemā, piemēram, šogad sanāca airēt gandrīz visu ziemu. Mana stiprākā īpašība ir nepadošanās. Ja nesanāk, turpinu trenēties, kamēr tas izdodas. Jāuzlabo tehnika, ātrums, mācos visu pareizi izdarīt gan straumē, gan atstraumē.
Pirms pievērsos airēšanas slalomam, iepriekš nebiju šādu sporta veidu redzējusi. Sākumā domāju, ka ir vieglāk. Šķita: airēšana? Kas tad tur tāds? Tomēr nav viegli! Latvijā šis sporta veids nav īpaši populārs, vairāk ar to nodarbojas puiši, meiteņu ir mazāk – sportistu nav ļoti daudz, bet viņi ir.
Latvijā esmu uzvarējusi Olimpiskās cerības kausā un Latvijas čempionātā. Pērn sāku braukt uz starptautiskajām sacensībām, piedalījos pasaules un Eiropas čempionātā junioriem, šogad arī Eiropas čempionātā pieaugušajiem. Tur viss notiek pavisam citādi, bet pirmajām reizēm sasniegts apmierinošs rezultāts. Pērn pat junioru grupā biju jaunākā dalībniece, jo tur startēja arī 18 gadus vecas meitenes, kuras airējušas desmit un vairāk gadu. Līmenis starptautiskajās sacensībās ir ļoti augsts, to panākt ir sarežģīti, īpaši tāpēc, ka Latvijā nav atbilstošu apstākļu, tomēr jātrenējas daudz un es esmu apņēmības pilna to darīt.
Šovasar sešas nedēļas līdz pat augusta sākumam būšu prom no mājām, piedaloties starptautiskās sacensībās un treniņos. Šajā laikā galvenais starts gaidāms 24. jūlijā Eiropas jaunatnes olimpiskajā festivālā Ziemeļmaķedonijā. Gribu arvien progresēt, pierādīt sev, ka spēju vēl labāk, un varbūt karjeras laikā aizbraukt arī uz olimpiskajām spēlēm. Trenēšos cītīgi, lai pašai patiktu un būtu lepna par sevi.
Galvenais ir pašai izbaudīt, un es ļoti izbaudu būšanu uz ūdens, priecājos, kad man sanāk visu izdarīt un treneris uzslavē. Mans elks ir olimpiskā čempione austrāliete Džesika Foksa. Savukārt mani hobiji ir lasīt grāmatas, airēt, nodarboties ar sportu. Ārpus airēšanas man ļoti patīk peldēt, skatoties pēc omas, arī skriet, doties uz sporta zāli.