Taču viņa nesniedz pat netiešāko mājienu, ka šī soļa pamatā ir kaut kas cits, nekā pašas griba, lai cik fantastiskas nebūtu par šī notikuma iemesliem klīstošās baumas.Runājot ar Ingrīdu Blūmu, nevar nesajust radniecību starp baņķieres personību un viņas 10 gadus vadītā uzņēmuma publisko tēlu. Intelektuāla, eleganta un vienlaikus ļoti cilvēciska. Viņas vadībā banka «pa ķieģelītim» kļuvusi par lielāko Latvijā. Kā savu labāko vadītājas īpašību I.Blūma min spēju deleģēt atbildību spēcīgām personām. Tagad viņa nolēmusi pašas veidoto komandu atstāt, lai atpūstos. Viņa «neplāno» saņemt daudz zvanu uz savu mobilo tālruni no bijušajiem kolēģiem, paužot cerību, ka jau tā labā banka bez viņas pie vadības stūres kļūs vēl labāka.Laikā, kad ne bez komercbanku palīdzības iegrieztais kredītu un nekustamā īpašuma cenu karuselis satrauc daudzus prātus, I.Blūma nezaudē dvēseles līdzsvaru un uzskata, ka gan nozares, gan Latvijas ekonomikas attīstības perspektīvas ir labas.Lasītājiem atvērot šo lappusi, viņi jau zinās, ka ir piepildījušās ilgi klīdušās baumas par jūsu aiziešanu no Hansabankas prezidentes amata. Grūti iedomāties, par ko vēl citu pēdējā laikā Latvijā būtu tik intensīvi baumots. Vai viņi zinās arī, kur jūs aizejat? Nē, viņi to nezinās, jo īstenībā es neaizeju ne uz kurieni. Es vienkārši paņemu pauzi, lai atpūstos un saprastu, ko es gribu darīt tālāk. Taču es aizeju projām no Hansabankas un tas ir emocionāli visgrūtākais teikums. Man šķiet, ka tas Latvijā ir labākais uzņēmums, kur strādāt. Ja es arī turpmāk gribētu strādāt regulāru darbu, no astoņiem līdz astoņiem vai no astoņiem līdz pieciem, tad es noteikti paliktu šeit, šajā brīnišķīgajā mājā ar brīnišķīgo skatu un brīnišķīgajiem cilvēkiem. Šī ir patiešām emocionāla saruna, jo visas pēdējās nedēļas to domāju.Apkārt klīstošās baumas par to, uz kurieni es varētu aiziet, ir nepamatotas un pārsteidzošas. Nav pat bijis nekādu sarunu par to. Nav arī bijis darba piedāvājumu! Es tiešām gribu atpūsties kādu laiciņu, tā ir pavisam jauna, negaidīta dzīve. Es šādā situācijā neesmu bijusi, kopš es biju studente. Ir grūti saprast, kādas būs šīs sajūtas, ko es darīšu pēc mēneša, diviem vai trijiem. Man šobrīd ir stingra apņēmība, ka es vairs negribu strādāt nevienu darbu, kur man jāstrādā astoņiem līdz pieciem vai kā tamlīdzīgi.Tātad jūsu nākamais darbs varētu būt radošs. Jā. Viena no lietām, kuru es nākamajos mēnešos izvērtēšu, ir iespēja kaut ko mazliet pasniegt kādā no Latvijas skolām vai augstskolām. Tas būtu laika ziņā vairāk kontrolējams darbs, kuru var paņemt vairāk vai mazāk, arī interesants. Man šķiet, ka man ir ko pamācīt, padalīties pieredzē. Droši vien arī pašai vajadzētu kaut ko pamācīties. Taču arī šeit strādājot esmu atļāvusies kādu mēnesi aizbraukt un pamācīties, pirms gada pavadīju šādu laika periodu INSEAD, vienā no labākajām Eiropas un arī pasaules biznesa skolām. Tā kā nav tik traki, ka nemaz neesmu pratusi atslēgties. No vienas puses, nepieciešamība mācīties šeit ir bijusi ļoti uzsvērta. Taču, no otras puses, Harvard Business Review numuri man krājas un krājas. Skaidrs, ka būs daudz, ko lasīt.Nākamajā vasarā atbrīvosies Latvijas Valsts prezidenta postenis. 1999.gadā veiktā izvēle, šajā amatā ieceļot sievieti-nepolitiķi, ir izrādījusies ārkārtīgi veiksmīga…Droši vien Latvijā ir vēl Vairas Vīķes — Freibergas cienīgas pēcteces, taču es noteikti uz to nepretendēju. Nejūtos gatava šim amatam un arī nevēlos šo amatu. Diez vai arī Latvijai ir vajadzīga nogurusi prezidente.Vai Hansabankai jūsu nepietrūks?Šīs baumas, pateicoties presei, ir ļoti daudz gājušas riņķī, tā kā gan jau cilvēki ar to ir samierinājušies. Viens no aiziešanas iemesliem ir tas, ka es esmu ļoti nogurusi un noguris cilvēks ir pēdējais, kas tik strauji augošam uzņēmumam ir nepieciešams. Ļoti ceru, ka nebūs tā, ka mani galīgi aizmirst. Vai jums bieži zvanīs, mobilais telefons būs ieslēgts?Nē, es domāju, ka tas gan nenotiks. Šeit pat atvaļinājumos nezvana viens otram, tas notiek ļoti reti. Tā ir tāda kā goda lieta — parādīt, ka tu vari tikt galā. Es ar to rēķinos, tas man pirmajā laikā pat varētu būt sāpīgi, ka man neviens nezvana. Esmu pārliecināta, ka cilvēki patstāvīgi pratīs darīt tās lietas, atrast savus ceļus un veidus. Es domāju, ka banka būs mazliet citāda bez manis, taču domāju, ka tā būs labāk, nekā sliktāk. Bija labi ar mani, bet būs vēl labāk bez manis.Varbūt, ja to vispār var tā īsi un vienkārši atbildēt, kāds ir bijis gudrākais lēmums desmit gadu periodā šajā amatā un ko jūs būtu darījusi citādi?Es nevaru iedomāties kādu īpaši gudru vai aplamu lēmumu. Visi šie sasniegumi — lielākā banka, labākā peļņa, tas viss būvēts pa ķieģelītim, gadu no gada. Par labām lietām runājot, mēs esam labi pratuši darīt pareizas lietas pareizā laikā. Latvijā ir tik daudz darāmā, ka visu izdarīt nevar un ir jāizvēlas pareizās lietas, kurām pielikt roku. Mans lielākais nopelns, manuprāt, ir labas komandas savākšana. 1996.gadā es pietiekami labi apzinājos, ka man daudz kur pietrūkst zināšanas un varēšanas. 1996.gadā, kad kļuvu par Hansabankas valdes priekšsēdētāju, jutos gana stipra uzņēmumu kreditēšanā, kur biju strādājusi, uzņēmumu apkalpošanā vispār. Turpretim es neatbildēju par privātpersonu apkalpošanu. Man ir pieticis veselā saprāta uzticēties citiem darbiniekiem un dot iespēju viņiem attīstīt lietas. Mans igauņu priekšnieks Erki Rāsuke teica, ka tieši Latvijā Hansabankai ir labākā komanda. Mums jau otrais cilvēks ir aizgājis vadīt biznesu uz Maskavu. Spēks ir tieši tajā, ka esam ļoti atšķirīgi. Vienam ir labāka stratēģiskā domāšana, otrs spēj labāk cilvēkus motivēt un saprast. Vēl citam vislabāk patīk kaut ko sastrukturēt līdz galam. Citi atkal interesējas par jaunām tehnoloģijām. To saprotot, mēs ļoti labi sakļaujamies kopā un pavelkam otru uz zoba tur, kur katrs aiziet savā vājībā. Tāpat mēs spējam ieklausīties citos tur, kur ir viņu stiprā puse. Neesmu baidījusies ņemt stiprus cilvēkus, ielikt attiecīgos amatos un paļauties, ka viņi lietas darīs pareizi, daudz pareizāk nekā es pati, ja es centīšos tur iedziļināties. Kas būtu bijis darāms citādāk? Mēs esam tādi, kādi mēs esam, mana stiprā un vājā puse lielā mērā pārklājas. Izpratne par to, ka es nespēšu visu labi nosegt, ir ļāvusi man ņemt tos stipros cilvēkus, taču tanī pat laikā dažkārt neesmu pietiekami paļāvusies pati uz savu viedokli. Ir lēmumi un lietas, kur man būtu vajadzējis daudz spēcīgāk koriģēt kursu. Taču pārsvarā tās nepadarītās lietas ir divējādas. Vai nu tās attiecas uz konkrētiem klientiem un projektiem, ir zaudēta nauda, taču, ak Dievs, tā ir mūsu biznesa būtība. Otra, būtiskākā sadaļa — dažas lietas vajadzēja darīt daudz straujāk. Kreditēšanā un uzņēmumu apkalpošanā tieši šī un pagājušā gada laikā esam aizgājuši garām galvenajiem konkurentiem. Kāpēc? Tāpēc, ka pirms diviem, divarpus gadiem sākām ļoti mērķtiecīgi veidot komandu, kas to darīs. Runa ir gan par klientu apkalpošanas direktoriem, kas strādā ar lielajiem klientiem, gan filiāļu darbiniekiem. Pērn INSEAD, kad man bija jāveic savs individuālais uzdevums, es runāju par to, kur ņemt cilvēkus, kā «audzēt» viņus organizācijas ietvaros, kur dabūt vēl pieredzējušākus cilvēkus kreditēšanā. Pagājušogad mūsu lielākais konkurents faktiski zaudēja savu uzņēmumu apkalpošanas komandu, daudzi darbinieki aizgāja prom dažādu iemeslu dēļ. Daži atnāca pie mums, un komanda kļuva spēcīgāka. Tikko ir cilvēki, jaudas, var paņemt biznesu. Īpaši jau lielie klienti to zina. Viņi redz, kur pretim ir darbinieks, kas runā ar tevi profesionāli, kurš saprot, par ko ir runa, kurš prot analizēt un strukturēt darījumu un laikus dot atbildi. Ja mēs to būtu darījuši vēl ātrāk, mēs būtu varējuši vēl vairāk paņemt biznesu. Pat slavenais amerikāņu menedžeris Džeks Velšs, kurš rīkojās ātri un vadījās no tā, ko dēvē par gut feeling — man tā šķiet un es tā daru, pat viņš saka, ka daudzas lietas vajadzējis darīt vēl ātrāk, asāk. Esmu lasījusi Džeka Velča grāmatu «Džeks» un viņu klausījusies vienā konferencē Londonā. Par to, ko varēja darīt savādāk — to es tieši no viņa noklausījos. Arī viņam šo jautājumu uzdeva un viņš teica, ka vajadzēja daudz ko darīt ātrāk, tad varētu izdarīt vēl vairāk. Latvijā mums nekas nav jāizgudro no jauna un varam skatīties, kā pasaulē lietas attīstās. Tur tiešām tik labi var to saskatīt — kas attīstīsies nākotnē. Banku nozarē Igaunija visu laiku mazliet bijusi priekšā. Skaties un dari tās lietas, galvenais, dari pietiekami enerģiski, ar lielām investīcijām. Kāda ir jūsu vīzija par Hansabanku pēc diviem, pieciem, desmit gadiem?Man visvieglāk ir runāt par Hansabankas vīziju pēc diviem gadiem. Mūsu mērķis ir kopā ar mūsu brāļu bankām Lietuvā un Igaunijā būt modernas bankas paraugam Eiropā. Tā ir lieta, par ko man patīk runāt. Veids, kā mēs būvējam savu biznesu, ir noteiktam, pārskatāmam periodam — trim, četriem gadiem izvirzīt skaistu mērķi, to noformulēt vienā teikumā, piemēram, modernas bankas paraugs Eiropā. Ko mēs ar to saprotam? Ļoti labas kreditēšanas prasmes — tās mēs nosakām, mērot, piemēram, uzkrājumus vai kredītu zaudējumus procentuāli no kredītportfeļa. Lielākie Eiropā, darbojoties mazajā Latvijas vai Baltijas tirgū mēs, gluži dabiski, nevaram būt. Šajā ziņā mēs nevaram konkurēt ar Vācijas vai Francijas bankām. Moderna un laba banka — ko tas nozīmē? Tas noteikti nozīmē ļoti augstu klientu apmierinātību, te mēs varam mērīties savā tirgū ar konkurentiem. Tas nozīmē ļoti labu kapitāla atdevi, jo mums ir jāpelna. Labam uzņēmumam, lai tas būtu moderns, lai tas būtu priekšā pārējiem, ir jāpelna. Tas nozīmē inovācijas.Mana labā sajūta un bēdīgā sajūta ir apziņā, ka varētu vēl to un to un to darīt. Moderna, ļoti labi strādājoša, ienesīga banka, viedokļa līderis Latvijā attiecībā uz ekonomikas jautājumiem. Pagājušajā gadā mēs sākām veidot makroekonomikas funkciju. Pirmais gads ir bijis ļoti labs. Pakalpojumi paplašināsies. No vienas puses, ļoti skaidri un garlaicīgi, no otras puses — tas prasa lielu darbu. Konkurence banku nozarē arvien pieaug, tā kā arī no šī viedokļa dzīve kļūst interesantāka. Ienāk ne tikai bankas, bet arī nebankas. Redzēsim, kā klāsies Société Générale, kas ienāk, kā tālāk attīstīsies GE Money. Kādas izjūtas jums rada vārdu savienojums «Rīga kā finanšu centrs»? Es jau pirms Krievijas krīzes un arī pēc Krievijas krīzes esmu jutusi, ka banku bizness Latvijā dalās divās krasi atšķirīgās daļās. Viens balstās uz vietējo klientu apkalpošanu, otrs — uz nerezidentu apkalpošanu. Loģiski, ka 23 bankām Latvijā, valstī ar 2,3 miljoniem iedzīvotāju, kā universālām bankām īsti nav vietas. Ir bankas, kas vairāk fokusējušās uz nerezidentu apkalpošanu, Hansabanka vairāk ir bijusi tradicionālajā jeb universālo banku sektorā. Komercbanku asociācija mūs kā lielu banku, kuras vadība runā angliski, ir mēģinājusi iesaistīt dažādās aktivitātēs. Zināmas problēmas man tas ir radījis — aizstāvēt Rīgas kā starptautiska finanšu centra ideju. Tas nav tas bizness, kur mēs esam iekšā un kur mēs ļoti gribam attīstīties. No otras puses, neskatoties uz visiem šokiem, kam Latvijas banku nozare vēl pērn izgāja cauri saistībā ar amerikāņu aktivitātēm attiecībā uz nerezidentu apkalpošanu, no visa šī nerezidentu apkalpošanas biznesa ir arī pozitīvais efekts. Ir IKP guvums, kaut neliels. Tas finanšu sektoru ir izvirzījis priekšplānā, kas nozīmē, ka cilvēki vairāk par to zina, vairāk grib strādāt bankās — tas veicinājis finanšu pakalpojumu attīstību kopumā. Neskatoties uz dalījumu divās daļās, vismaz daļa no bankām, kas darbojas ar nerezidentiem, mazliet arī apkalpo rezidentus, savukārt mums ir nedaudz nerezidentu klientu. Pārklāšanās zonā konkurējam — konkurence vienmēr nozīmē attīstību. Taču es ļoti apšaubu mūsu iespējas kļūt par patiešām nozīmīgu finanšu centru, ievērojot mūsu zināšanu līmeni par finanšu pakalpojumiem. Es esmu strādājusi PSRS Valsts bankā. Gandrīz nekas no tā, ko es tur iemācījos, šodien neder. Tas periods beidzās tikai 1991.gadā. Pieredze ir ļoti neliela, mēs nevienai lielai krīzei, ja neskaita Krievijas krīzi, neesam izgājuši cauri — šīs krīzes neapšaubāmi ekonomikā visu laiku notiek. Par mūsu varēšanu būt starptautiskam finanšu centram mana pārliecība nekad nav bijusi liela, un šobrīd tā ne par kapeiku nav stiprāka. Taču, ja kādam izdosies — ļoti labi. Līdz šim mēs esam bijuši tāds maziņš finansu centriņš, galvenokārt pildot samērā vienkāršas operācijas, pieņemot naudu un to kaut kur izvietojot tālāk. Ar jēdzienu «starptautisks finanšu centrs» tomēr parasti saprot pakalpojumu ar augstāku pievienoto vērtību sniegšanu — obligāciju emisijas, uzņēmumu apvienošanos un pārņemšanas konsultācijas, lielus valūtas tirdzniecības darījumus un tamlīdzīgi. Par to jau vispār neviens nav aizdomājies. Ir vēl runāts, ka uz šejieni varētu pārvietot back-office funkcijas, ievērojot Latvijas salīdzinoši labo darbaspēku. Taču mums jau vairs nav ko likt savos back office iekšā. Speciālisti salīdzinoši vienkāršāko darbu veikšanai ir ļoti pieprasīti un tāpēc neadekvāti dārgi. Tos cilvēkus, kas ir patiešām labi speciālisti par sarežģītākajiem jūsu minētajiem finanšu produktiem, tos mēs varbūt uz abu roku pirkstiem varam saskaitīt.Vai Hansabanka pēdējā laikā ir izjūt darbinieku trūkuma problēmu? Nav tā, ka cilvēki vairāk iet prom, ja neskaita prezidenti?Cilvēkus noteikti vajag vairāk, kaut arī nav tā, ka sevišķi trūkst. Šogad mums plānots palielināt darbinieku skaitu par 400 cilvēkiem. 400 cilvēku papildus ir ļoti daudz, tāpēc personāla jautājums ir viens no svarīgākajiem. Nākamgad mums pieaugums būs nedaudz mazāks. Kopumā mums šobrīd ir apmēram 2200 cilvēku. Salīdzinot Latviju ar attīstītajām valstīm, pat neņemot vērā Šveici un Luksemburgu, Latvija vēl ir stipri aizmugurē. Finanšu sektors vēl paņems daudz darbinieku, tur gan vairāk varbūt var runāt par apdrošināšanas kompānijām. Tas varētu būt tas augošs bizness. Par vispārīgām ekonomiskām lietām runājot. Pēdējo gadu laikā par ļoti spēcīgu izaugsmes faktoru ne tikai banku nozarei, bet arī ekonomikai kopumā ir kļuvusi hipotekārā kreditēšana. Aizņemtā nauda ekonomikā izplūst plašāk un veicina visnotaļ labu pašsajūtu lielā daļā Latvijas iedzīvotāju. Šobrīd hipotekāro kredītu attiecība pret IKP tuvojas 50%, kredīti kopumā veido ap 90%, kas ir tuvu eirozonas vidējam līmenim. Kādas ir jūsu prognozes par pieauguma tempu, kādi varētu būt tā griesti? Tā ir joma, ko mēs rūpīgi analizējam. Dati par ES valstīm ir ļoti atšķirīgi. Grieķijā un Itālijā mājsaimniecību hipotekāro kredītsaistību līmenis ir ap 10%, 15% no IKP, Nīderlandē pāri par 100%. Skandināvijā šis līmenis ir starp 65% un 90%. Grūti pateikt, kāds ir «pareizais» līmenis Latvijai. Mēs prognozējam, ka tas varētu būt 50—60% pēc trim gadiem. Jāņem vērā arī tas, ka Latvijā IKP ir ļoti zems un turpinās tā vai citādi augt. Tas arī paver ceļu hipotekāro kredītu izaugsmei. Vai nav tā, ka mums kredītu pieaugums pamato IKP pieaugumu, bet IKP pieaugums pamato kredītu pieaugumu un tā tālāk? Ja mēs paskatāmies uz eksporta pieaugumu, tad Latvija ir ap 10.vietu Eiropā, ar rūpniecības pieaugumu apmēram turpat. Tas, ka IKP pieaugumu ļoti lielā mērā nosaka iekšējais patēriņš, tā nav laba zīme. Tas ir process, kuram baņķieri un valdība seko. Runājot par hipotekāro kredītu pieaugumu un privātpersonu kredītu pieaugumu kopumā, man rodas sajūta, ka lielā mērā optimismu virza tas, ka cilvēki tic — viņi vienmēr var atrast citu darbu, arī darbu, ko viņi lāga neprot, arī tad, ja negrib intensīvi strādāt. Situācija darbaspēka tirgū man šķiet vēl satraucošāka par to, kas notiek hipotekārajā kreditēšanā. Arī mūsu ekonomikas spēja konkurēt, ja tāpat turpina augt algas un darbaspēka izmaksas. Taču mēs jau tur esam! Šobrīd izsniegto hipotekāro kredītu apjoms ir ap 5 miljardiem latu, kas ir tuvu 50% no IKP. Mani dati ir mazliet mazāki. Mēs atsevišķi rēķinām tos kredītus, kurus ir ņēmušas privātpersonas. Tur šobrīd ir runa par 40%. Varētu teikt, ka uzņēmumi, kas ņem šos kredītus, visdrīzāk dzīvojamo māju būvēšanai, sagaida, ka šie kredīti pēc tam «pāries» mājsaimniecību sektorā, jo tie, kas šos dzīvokļus it kā pirks, arī droši vien aizņemsies. Tā kā šī robeža ir diezgan nosacīta.Pirmkārt, ne jau visi kredīti, kurus ņem nekustamo īpašumu attīstīšanai, aiziet dzīvojamo ēku būvēšanai. Vēl jau ir kredīti tirdzniecības centriem, loģistikas centriem, birojiem. Tagad nauda pārsviežas arī uz tādām lietām. Mēs arī iekšēji mēģinām nodalīt sadaļu, kas ir t.s. hipotekārie biznesa kredīti — kurus ņem personas, kas izmanto Latvijas likumdošanas trūkumus šajā jomā, un skatīties uz t.s. tīrajiem hipotekārajiem kredītiem. Šī ir viena no tēmām, par kuru runājam ar saviem akcionāriem Swedbank — vai viņi Zviedrijā 90.gadu sākuma krīzes laikā cieta zaudējumus? No t.s. tīrajiem hipotekārajiem kredītiem viņi praktiski zaudējumus necieta. Tā ir tā drošākā sadaļa, ja vien cilvēki rīkojas puslīdz saprātīgi.Vai drīkstētu pajautāt drusku provokatīvāk? Cilvēks no tautas, ja tā varētu teikt, šajā situācijā varbūt sacītu — tā ir drusku ciniska pieeja. OK, jūs rēķināties ar to, ka cilvēks nepametīs bankai savu dzīvokli un neies dzīvot zaru būdā. Rīgā cilvēki pērk dzīvokļus padomju laiku mājās par apmēram 1000 latiem kvadrātmetrā un ir nopietns pamats domā, ka tā ir ārkārtīgi slikta investīcija. Protams, varbūt bankām par to nav jāuztraucas, katra uzņēmuma pamatuzdevums ir vairot sava īpašnieka bagātību. Mēs to formulējam drusku savādāk, mūsu uzdevums ir vairot uzņēmuma vērtību. Loģiski, ka to darot, mēs vairojam arī savu īpašniekiem piederošo vērtību. Situācijā, kad Latvijas varas iestāžu iespējas ir ļoti ierobežotas, vai varbūt komercbankām nevajadzēja būt drusku aktīvākām? Saņemot Ekonomistu apvienības 2010 balvu, jau 18.novembrī norādījāt, ka Hansabanka jau sāk kļūt piesardzīgāka. Vai nav bijušas pārdomas komercbanku vadības starpā par to, ka situācija ir bīstama, daudzi Latvijas iedzīvotāji riskē iekulties lielos zaudējumos, kas draud satricināt visu ekonomiku? Vai nevajadzētu vienoties par citiem spēles noteikumiem? Ja bankas rīkosies atsevišķi, tās zaudēs tirgus daļu. Igaunijā Hansapank pirms pāris gadiem to darīja. Viņi ieviesa stingrākus noteikumus un notika tas, ko jūs teicāt — banka zaudēja tirgus daļu un pēc kāda pusgada mainīja lēmumu. Laikā, kad biju Komercbanku asociācijas padomes priekšsēdētāja, mēs ierosinājām veidot darba grupu un sākt dialogu ar Latvijas Banku, lai beigtu strīdēties un meklētu vainu viens otrā. Vai ir reāla problēma, ja ir, tad kā to risināt? Vasarā un rudenī notika kopīgs darbs. Pēc tam runājām, kā bankas varētu ieviest stingrākus nosacījumus tieši hipotekārajai kreditēšanai. Tobrīd visas bankas piekrita, ka vajadzētu samazināt kredīta summu, ko mēs izsniedzam pret nekustamā īpašuma vērtību, ka mums īpaši jāuzmanās no spekulantiem. Sekas bija tādas, ka Banku asociācijas prezidents Teodors Tverijons aizgāja uz Konkurences padomi un tur viņam pateica, ka jebkāda šāda vienošanās būtu ārkārtīgi slikta un nosodāma. Līdz ar to šobrīd šāda vienošanās nav noslēgta. Nezinu, kā Konkurences padome reaģēs uz manis tagad teikto, taču lielākās bankas savā starpā runā, kur ir galvenie riski. Piemēram, tā vai cita nekustamo īpašumu nozare kļūst pārāk riskanta, tur vairs tik aktīvi nedarbosimies un mums būs vieglāk ietekmēt tirgu, jo arī pārējie tur nedarbosies. Tas jau notiek un sekas šeit iekšienē jūtam. Es ļoti ceru, ka situācijā šajā jomā sakārtojas. Man šķiet, ka ir kļuvis grūtāk saņemt kredītu pļavu finansēšanai tādiem nekustamo īpašumu attīstītājiem, kuriem nav skaidrības, ko viņi tur grib darīt, kuriem ir tikai cerība, ka pēc gada cena palielināsies par 50—100% un viņi to pļavu vienkārši pārdos, nesamaksājot nevienu latu nodokļos. Kuriem aiz muguras nav laba, pieredzējuša attīstītāja ar pietiekami dziļām kabatām, kuram pašam ir 30—40%, ko ielikt tajā projektā. Banku nozarē vadītājiem ir vienota izpratne par to, kā rīkoties gudrai bankai, kas grib ilgstoši šeit strādāt un veidot pelnītspējīgu biznesu. Tāpēc mums ir svarīga makroekonomiskā situācija Latvijā ilgtermiņā. Varbūt varētu izkliedēt kādas bažas, kas droši vien ir nepamatotas, taču klīst arī augsti stāvošu amatpersonu vidū. Vai varam būt droši, ka Hansabankas un arī citu Latvijas komercbanku mātes bankas domā ilgtermiņā? Šobrīd to meitasuzņēmumi Latvijā veido nelielu, kaut arī visai rentablu daļu to biznesa. Mums viss attīstās tik strauji un viens no iemesliem, kāpēc man jāiet prom no šī darba ir tas, ka sāku neatcerēties ciparus. Hansabank grupas daļa Swedbank biznesā aktīvu ziņā ir ap 12%, bet peļņas ziņā ap 20%. Tā nemaz nav tik maza daļa. Swedbank neslēpj, ka Hansabank grupas daļa tās kopējā biznesā pēc 5—10 gadiem kļūs arvien nozīmīgāka. Tikko Den Danske Bank par Sampo banku samaksāja gandrīz četras reizes vairāk par tās bilances vērtību. Tādas cenas nemaksā par Somijas tirgu! Acīmredzot tur vairāk ir cerība uz Igaunijas un Somijas aktivitātēm un to, ka tai ir neliela banka arī Latvijā. Līdz šim no Hansabankas Latvijā nav izņemts neviens santīms. Pāris gadus dividendes ir izmaksātas Igaunijas interesantās likumdošanas dēļ. Ja Igaunijas Hansabank maksā dividendes saviem akcionāriem, tad par šo summu ir jāmaksā gana liels nodoklis, bet ar nodokli neapliekas no meitas uzņēmumiem saņemtā dividenžu daļa. Un, lai gan es uzskatu, ka mēs esam patiess Baltijas uzņēmums, tomēr juridiski mēs esam viņu meitas uzņēmums. Var redzēt, ka tajās pašās dienās tāds pats vai pat vēl lielāks kapitāls tiek iemaksāts atpakaļ. Kopumā šeit Latvijā vēl nav izmaksāts ne santīms. Tas tomēr ir signāls, ka mūsu akcionāri ir šeit, lai būtu tirgū, kas ir strauji augošs, ar nākotnes potenciālu. Turklāt pirms gada Swedbank, pērkot tai vēl nepiederošos mazāk nekā 50 % Hansabankas akciju, samaksāja ļoti lielu naudu. Šīs lietas ar baumām vienkārši neiet kopā. Līdz ar to mēs varam būt droši — ja šeit radīsies kādas problēmas, sauksim tās šādā vispārīgā vārdā, tad Swedbank ies ar Hansabanku caur uguni un ūdeni… Mūsu mātes kompānijai šeit ieguldījumi ir lieli un ir doma, ka Hansabankas Baltijas un Krievijas biznesa īpatsvars Swedbank kopējā biznesā augs. Plāni ir ļoti izsvērti un reāli. Domājot par to, ka ekonomikas un kredītu pieaugums ir pārāk straujš, finansējums mums var tikt dots mazākā apjomā nekā līdz šim. Tas var būtiski ietekmēt Latvijas ekonomiku — tā ir lieta, par ko jādomā Latvijas valdībai. Tas pats tekošā konta deficīts ir ļoti iespaidīgs un lielā mērā to finansē Skandināvijas banku kredīti.Vēl runājot par ekonomiku kopumā. Daži saka, ka ekonomika ir pārkarsusi, citi, ka tas tikai draud. Situācija ir gandrīz kritiska vai tikai nedaudz neparasta. Kāds ir jūsu viedoklis par to, jūs noteikti esat viens no labāk informētajiem cilvēkiem valstī?Visi būs gudri pēc pāris gadiem. Domāju, ka situācija ir ļoti pretrunīga. No vienas puses, mums ir jāspēj paņemt visa tā nauda, kas nāk iekšā no ES fondiem. No otras puses, ekonomika ir mazliet jāpiebremzē. No vienas puses, valdībai daudz visādi darbi jādara, darbinieki iet prom, cilvēki jau gana labā līmenī brauc uz Īriju strādāt no Finanšu ministrijas. No otras puses, bezdeficīta budžets būtu viena gana laba lieta, signāls par to, ka valdība mēģina bremzēt šīs lietas, līdzīgi kā tas ir Igaunijai, kur budžets ir ar pārpalikumu. Krīzes pazīmes noteikti ir, kaut vai augsta inflācija jau vairākus gadus pēc kārtas, kurai nav tendences pazemināties. Ir ekonomikas pārkaršanas pazīmes un darbaspēka deficīts, kas rada problēmu riņķi. Produktivitāte šobrīd aug lēnāk nekā darba algas. Arī eksports diemžēl šogad aug lēnāk, pagājušogad bija labi rezultāti. Ļoti strauja kredītu izaugsme. Tā kā signāli ir. Par zālēm runājot. Latvijas Bankas un komercbanku darba grupa iesniegusi priekšlikumu Finanšu ministrijā par to, kas būtu jādara fiskālajā jomā, arī par to, pie kā bankas būtu gatavas piedomāt. Ir pagājis NATO samits, valdība sākusi nostabilizēties un ir cerība, ka tā ir gatava pārrunām ar darba grupu. Es saprotu, ka politiķiem ir grūti pieņemt lēmumus un tas, ko par viņiem domās plašas tautas masas, neļauj vienmēr pieņemt pašus pareizākos lēmumus. Taču viņi tajā pat laikā ir augstākajā mērā ieinteresēti kaut ko darīt. Ja viss turpināsies, pirms nākamajām vēlēšanām varētu būt ziepes. Drīzāk viņi ir ieinteresēti mazākā krīzē šobrīd, nevis lielākā nākotnē. Krīzes pazīmes ir vērojamas, taču domāju, ka situāciju var ļoti labi pakoriģēt. Vajadzīga izpratne par situāciju un vēlme paskatīties tālāk uz priekšu. Sliktās lietas vienmēr var pārvērst labajās lietās. Cilvēku dārdzības dēļ visi ir spiesti domāt par produktivitātes uzlabošanu. Mūsu bankā viens no nākamā gada stratēģiskajiem mērķiem ir operational excellence — kā uzlabot procesus. Viena lieta ir izsniegt hipotekāros kredītus, ja tie ir 100 miljoni gadā, cita lieta, ja tu izsniedz 500 un 600 miljonus gadā. Tad procesiem jābūt pavisam citiem. Man vislielākās bažas ir par kopējo pieprasījumu. Šovasar hipotekāro kredītu pieaugums bija ap 250 miljoniem latu ik mēnesi, kas aptuveni līdzinās Latvijas eksporta kopapjomam. Pat ja šobrīd hipotekāro kredītu līmenis vēl nav kritisks, šādi pieaugot, tas agri vai vēlu kļūs kritisks. No otras puses, ja pieaugums pēkšņi apstāsies, tad ekonomika cietīs milzīgu pieprasījuma šoku. Viens scenārijs, kā tas var notikt, ir sekojošs. Mūsu ārējie finansētāji nobīstas un vairs nav gatavi aizdot Latvijas bankām tik daudz naudas, cik līdz šim, vai arī būtiski paceļ procentu likmes. Tad mēs nevaram vairs tik daudz aizdot un projekti paliek pusceļā, radot ķēdes efektu. Ja jums būtu iespēja sakārtot kādu no valsts pārvaldes sektoriem Latvijā, kuram jūs ķertos klāt, kurš no tiem jūs ir visvairāk tracinājis? Negribētu, ka tiktu uzsvērts, ka es būtu ļoti gudra par kādu sektoru. Taču tas, kas mani ir visvairāk tracinājis, ir izglītības sektors. Loģiski, ka mums nav citas iespējas kā būt gudrākiem, spējīgākiem par citiem. Tas nozīmē tikai vienu — mācīties nepārtraukti, ne tikai pabeigt skolu. Mēs bankā esam izveidojuši lielu mācību centru, caur ko nodrošinām apmācības visiem, kas nāk vienalga no kuras Latvijas skolas. Laižam darbiniekus cauri apmācības sistēmai un savai skolai, lai viņi iegūtu vajadzīgo pieredzi un zināšanas. To pašu es dzirdu, runājot ar klientiem. Par to, ka Latvijā izmisīgi vajag inženierus, runāja jau pirms pieciem gadiem. Manuprāt, uzņēmumi būtu gatavi ar valsti sadarboties. Nevar pārvērtēt izglītības nozīmi cilvēku un valsts dzīvē. Šobrīd tai nav tāds tēls, kādu vajadzētu. Nav pietiekami lielas cieņas pret skolotājiem un izglītotiem cilvēkiem kopumā. Līdzās «cietajām» lietām — investīcijām, mērķiem, kreditēšanas praksei un pieredzei ir arī t.s. «soft» lietas — vērtības, vīzija, mērķi, korporatīvā kultūra. Man šķiet, ka cilvēki nenovērtē, cik tām ir liela nozīme, gan daudzos uzņēmumos, gan valstī kopumā. Tāda ir mana pieredze Hansabankā un dažkārt es pati esmu bijusi patiešām pārsteigta par rezultātiem. Jums kā bankas vadītājai noteikti ir labs priekšstats par ekonomiku ne tikai makroekonomiskā, bet arī mikroekonomiskā līmenī. Jūs jau noteikti ātrāk par citiem zināt, ka būvēs tādu vai citādu rūpnīcu, attīstās tāda vai cita nozare. Protams, es nevaru jums vaicāt, kas būs nākamā SAF Tehnika, tādas lietas parasti notiek negaidīti. Varbūt jūs vēlētos teikt, kura nozare Latvijā ir tāda, par ko daudz nerunā, bet kurai ir perspektīva. No kuras puses varētu nākt pozitīvi pārsteigumi? Pat ja es zinātu, es nevarētu to teikt. Taču godīgi sakot, patiešām nezinu kādu brīnumbērnu, kas kaut kur šobrīd top. Ja viņš top, tad vēl nav pie mums atnācis,. un ja ir atnācis, tad mēs viņu savā «mašīnā» vēl neesam pamanījuši. Gribētu teikt, ka nav nemaz tik slikti ar ražošanu. Kredīti ražošanai ir pieauguši straujāk nekā nekustamajam īpašumam, vismaz pēdējos deviņos mēnešos. Pēdējos 12 mēnešos trīs lielākie kredīti ir ražošanas nozarei — Valmieras stikla šķiedra, Bolderājas Kronospan ražotne, Latvijas Finiera ražotne Verems Rēzeknē. Ļoti labas nozares, spēcīgi uzņēmumi, kas pratuši attīstīties šajā laikā. Mums ir pamats priecāties par finanšu sektoru, kā tas attīstās. Runājot par IT speciālistiem, mums tie nav vājāki kā Igaunijā, turklāt šeit to ir vairāk. Visas šīs lietas var lieliski attīstīties.CVIngrīda BlūmaDzimusi 1961.gadāIzglītība1983 Pabeidz Latvijas Valsts Universitāti Finanšu un kredīta specialitātē1993 Stokholmas universitātē iegūst sociālo zinātņu maģistra grādu2005 Prestižās Francijas biznesa skolas INSEAD apmācības kurss Advanced management programme (piedalījusies arī virknē citu apmācības programmu dažādās pasaules valstīs)Darbi1989 Kļūst par Latvijas bankas Gulbenes filiāles vadītāju1992 Kļūst par Vācijas—Latvijas bankas viceprezidenti1996 Kļūst par Hansabankas valdes priekšsēdētāju1998 Kļūst par Hansabank Group valdes locekli2005 Kļūst par Swedbank Group Executive Management locekli2006 Paziņo par aiziešanu no amatiem Hansabankā un Swedbank; no 2007. gada 1.janvāra par Hansabankas valdes priekšsēdētāju kļūs līdzšinējais Hansabank grupas Baltijā valdes loceklis Māris AvotiņšHansabankaĪpašnieks — Zviedrijas Swedbank Dibināšanas datums — 1992.gads 14.maijs (kā Vācijas—Latvijas banka)Hansabanka ieņem pirmo vietu Latvijas banku sektorā pēc visiem svarīgākajiem darbības rādītājiem:
- Aktīvi — 3,367 miljardi latu, kas veido 22,8% no kopējiem Latvijas komercbanku aktīviem (2006.gada oktobra beigas)
- Kapitāls un rezerves — 276 miljoni latu (2006.gada oktobra beigas)
- Kredītu kopsumma — 2,6 miljardi latu (2006.gada septembra beigas)
- Klientu skaits — 739,5 tūkstoši, no kuriem 697,2 tūkstoši privātpersonu un 42,3 tūkstoši juridisko personu (2006. gada septembra beigas)
Hansabankas grupas peļņa 2006.gada deviņos mēnešos sasniedza 45,3 miljonus latu pēc nodokļu nomaksas.