Pagājušogad viens vācietis nopircis pat trīs mācītājmuižas: Vecpiebalgā, Vānē un Zaubē – vienu sev, otru bērniem, trešo – kā vietu, kur attīstīt ekoloģisku lauksaimniecību. LELB īpašumu komisijas vadītājs Romāns Ganiņš atceras šā pircēja teikto: "Jūs šeit Latvijā paši īsti neapzināties Latvijas zemes un šo vēsturisko vietu vērtību, ko vairo neskartā daba un vēsturiskās liecības."
Zemesgabals Jūrmalā vairāk nekā divu miljonu latu vērtībā, zivju dīķis sešu septiņu tūkstošu latu vērtībā, mācītājmuižas, apbūves zeme – tie visi ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) īpašumi, kas pēdējā laikā laisti nekustamā īpašuma tirgū. Pagājušogad viens vācietis nopircis pat trīs mācītājmuižas: Vecpiebalgā, Vānē un Zaubē – vienu sev, otru bērniem, trešo – kā vietu, kur attīstīt ekoloģisku lauksaimniecību.
LELB īpašumu komisijas vadītājs Romāns Ganiņš atceras šā pircēja teikto: "Jūs šeit Latvijā paši īsti neapzināties Latvijas zemes un šo vēsturisko vietu vērtību, ko vairo neskartā daba un vēsturiskās liecības." Par Vecpiebalgas muižu pircēji no Latvijas piedāvājuši stipri zemāku cenu, nekā bijis gatavs maksāt ārzemnieks.
LELB daļu no deviņdesmitajos gados atgūtajiem īpašumiem 2008. gadā nolēma pārdot, lai nodrošinātu ienākumus mācītāju atalgojuma fondā. Pēc tam kad LELB sinode lēma par mācītāju garantētā atalgojuma fonda izveidi, draudzes bija aicinātas ziedot trešo daļu savu īpašumu. R. Ganiņš teic, ka viss labākais palicis draudžu pašu rīcībā – gan meži, gan iznomātās lauksaimniecības zemes, gan labas ēkas. Kopējām vajadzībām atdotie īpašumi bija apmēram trešā daļa pēc tolaik noteiktās vērtības, "bet platības ziņā tie nebija 30 procenti. Baznīcai pieder ap 9000 hektāru zemes, un mēs pārdodam tikai ap tūkstoti hektāru", norāda īpašumu komisijas vadītājs.
Ziedotas kopējā fondā ir gan stipri remontējamas mācītājmuižas, kuru cena ir no 30 000 līdz 100 000 latu, gan bijušās ķestermājas. Tās, kas laistas pārdošanā, esot diezgan sliktā stāvoklī, bet to lielākā vērtība ir vēsturiskā vērtība, atrašanās vieta un ainaviskais skaistums. "Kopējā LELB pārdodamo īpašumu vērtība ir ap 20 miljoniem. Ir daudzi lieli apbūves gabali, ko visizdevīgāk būtu sadalīt mazākos un tad pārdot, bet tam mums nav naudas," saka R. Ganiņš. Viņš stāsta, ka draudzēs ir arī cilvēki, kuri uzskata, ka baznīcām jāatbrīvojas no visiem īpašumiem, kas nav dievnami, taču, piemēram, LELB stratēģiskās vadlīnijās noteikts, ka mežu zemes neiesaka pārdot.
Galvenais īpašumu jomā ir gādāt, lai draudzei būtu dievnams un tās mācītājam – dzīvesvieta. R. Ganiņš piebilst:"Vietās, kur vēsturiski bijuši dievnami, bet tagad pagastā iedzīvotāju skaits gājis mazumā, tur palikuši tikai simt vai divsimt cilvēki, var būt runa arī par dievnamu slēgšanu. Kaut gan, no otras puses, tā kā daudzās vietās ir reorganizētas pašvaldības, slēgtas pasta nodaļas un citas iestādes, vismaz baznīcai vajadzētu palikt jeb būt pēdējai, kas aiziet no cilvēka."
Luteriskajām draudzēm pieder pavisam 9120 hektāri zemes, tostarp lauksaimniecības zeme aizņem 4402 hektārus un meži – 2600 hektāru. Līdz 2005. gadam, kamēr nebija vienotas apsaimniekošanas stratēģijas, bieži vien "izmanīgi" vīri draudžu cilvēkus darījumos piemānījuši – izcirtuši mežus, nesamaksāja vai samaksāja stipri mazāku cenu par reālo vērtību.
Tagad pārdod tikai cirsmas, turklāt tikai izsoles kārtībā, un R. Ganiņš stāsta, ka ir gadījumi, kad pircēji tās nosola par 20 – 30 procentiem dārgāk, nekā bijusi noteiktā sākumcena. Viņš teic, ka agrāk cirsmas pārdeva pēc inventarizācijas plāniem, īsti nesaprotot, kas tur iekšā, bet tagad – tikai ar dastošanu: "Katrs koks ir izmērīts, zinām, kas cirsmā ir – malka vai baļķi, un pēc tirgus cenām sarēķinām summu, par ko zemāk nedrīkst pārdot. 2009. gadā, kad cenas nokritās, mēs cirsmas nelaidām izsolēs. Tagad tirgus ir normāls un stabils."
Draudžu īpašumā atrodas daļa kapsētu, bet pēc likuma apbedījuma vietas jānodrošina pašvaldībai. R. Ganiņš stāsta, ka problēma radās brīdī, kad tika lemts par īpašumu atdošanu reliģiskām organizācijām, un likumā šī sadaļa par kapsētām nebija īpaši pārdomāta. Agrāk draudžu kapos patiešām glabāja draudzes ticīgos. Bet 50 padomju gadu laikā draudžu kapos ir apglabāti dažādi cilvēki, un arī tagad ar mācītāja klātbūtni notiek mazākā daļa izvadīšanu. Tāpēc ir loģiskāk, ja kapsētu apsaimnieko pašvaldība.
Lai šo jautājumu risinātu, pašvaldība vai nu atpērk no draudzes kapsētas, kā, piemēram, noticis Vietalvā un Secē, vai arī maina kapu zemi pret līdzvērtīgu platību citur. Vai arī slēdz patapinājuma līgumu, lai varētu ieguldīt naudu kapsētas uzkopšanā, kapličas uzturēšanā u. tml. Par vienas kapsētas teritoriju Vietalvā baznīca saņēmusi 2000 latu, Secē – 6032 latus par piecām kapsētām, kuru kopējā platība ir 8,1 hektārs; mazākā no tām aizņem 0,7 hektārus, lielākā – 2,6 hektārus.
Rīgā LELB joprojām ir Lielo kapu īpašniece. R. Ganiņš atminas, ka laikā, kad Rīgas domē strādāja Dainis Īvāns, pašvaldība gribēja mainīt Lielos kapus pret ko līdzvērtīgu, bet Īpašuma departaments šo ideju nobremzēja. Vēlāk, Jāņa Birka laikā, bijusi runa arī par to, ka pašvaldība Lielo kapu teritoriju varētu atpirkt. Īpašums novērtēts uz 5,8 miljoniem latu.
R. Ganiņš: "Bijām gatavi runāt arī par mazāku cenu, taču vēlējāmies adekvātu summu, jo savulaik, pirms pusotra gadu simta, draudzes no pilsētas kapsētas zemi bija pirkušas. Turklāt tagad Lielie kapi ir pavisam citādi, tajos varētu ierīkot pilsētniekiem labu atpūtas vietu ar vasaras kafejnīcām. Ja tur taptu atpūtas parks, būtu droši, ka tas nekad netiktu pārvērsts par kādu apbūves teritoriju." Pēdējais priekšlikums no Rīgas domes puses bijis – baznīca Lielos kapus var dāvināt, kam LELB nepiekrita. "Ceram tomēr, ka kaut kad ar pilsētu atradīsim kopīgu valodu, tas ir laika jautājums."