300 tūkstošiem iedzīvotāju, kā to provizoriski lēš paši likumprojekta virzītāji, tas no nākamā gada nozīmēs veselības apdrošināšanas piespiedu brīvprātīgo iemaksu 1% (nākamajos divos gados attiecīgi 3% un 5%) apmērā no divpadsmitkārtīgas minimālās mēneša darba algas, kas nākamgad būs 430 eiro. Lai kvalificētos apdrošinātā statusam, tiem, par kuriem pēdējos gados nav veiktas sociālās iemaksas, tās būs jāveic arī par pēdējiem diviem gadiem.
No valsts likumdevēja tiek gaidīta godīga attieksme arī izraudzītajos formulējumos, tāpēc sašutumu izraisa jau tas vien, ka 300 000 cilvēku tikai pēc vienas pazīmes – sociālo iemaksu neveikšana – kopumā tiek nodēvēti par nodokļu nemaksātājiem. Kā var vienu likuma paragrāfu sākt ar atziņu, ka šobrīd veselības aprūpes finansēšanas avots ir valsts budžeta dotācija no vispārējiem ieņēmumiem (tātad arī virkne mūsu maksāto nodokļu, ne tikai sociālās iemaksas), kā arī pacienta (arī tāda, par kuru nav veiktas sociālās iemaksas!) līdzmaksājumi, un beigt ar apgalvojumu, ka "šobrīd valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus var saņemt ikviens Latvijas iedzīvotājs neatkarīgi no nodokļu maksāšanas vai nemaksāšanas fakta"?
Nodokļu nemaksātāju birkas piekarināšana visiem, par kuriem pēdējos divus gadus nav veiktas sociālās iemaksas, protams, palīdz veidot kauninošu fonu likuma izbīdīšanai, lai cik negodīga šāda klasifikācija būtu. Rodas iespaids, ka viens no likuma nepateiktajiem mērķiem, ko acīmredzot tā virzītāji tomēr ir pakautrējušies klaji norādīt, ir sava veida jocīga "tautas skaitīšana", lai turpmāko triju gadu griezumā censtos saprast, cik tad patiesībā pie mums ir to, kuri sociālās iemaksas neveic, bet pie lielas vajadzības spētu tām naudu sakasīt, un cik lielu naudu tad izdosies iekasēt, lai turpmāk koriģētu šobrīd virzīto likumdošanas brāķi.
Iespējams, īpaši neizbrīna ministru un deputātu nedraudzēšanās ar skaitļiem, bet tikai likumu jaunrade reformu izkārtnes dēļ, tomēr bezbēdība par likuma sociālajām un, ja vēlaties, arī politiskajām sekām tiešām izbrīna.
Pieļauju, ka vairākums politiķu ir dramatiski atsvešinājušies no reālā, ne statistiskā un "ekonomikas izaugsmes" līknēs mērāmā, dzīves līmeņa, ja reiz jautājumā par veselības aprūpes pieejamību kļuvuši par ultralabējiem.
Veselības aprūpes, lai kāda tā mums arī būtu, pieejamības ierobežošana tomēr ir tik fundamentāls jautājums, ko uz savas ādas momentā sajutīs tūkstošiem sociāli vismazāk aizsargāto cilvēku, ka ir gluži vai jābrīnās: uz ko cer partijas, kas šo likumu virza un par to nekautrēdamās balso? Ieturot ar Veselības finansēšanas likumu sākto ultralabējo līniju, kā nākamo tikpat labi varētu ieviest ierobežojumu piedalīties pašvaldību vēlēšanās nekustamā īpašuma nodokļa parādniekiem. Kad jau, tad jau.
Grieta