Tā ziņoja Saeimas preses dienests, piebilstot, ka pasākuma laikā deputāti, ministri, akadēmiskās vides pārstāvji, uzņēmēji un starptautisko institūciju eksperti paneļdiskusijās sprieda par cilvēkkapitālu un izglītību, drošību, labklājību un pārvaldību.
LU rektors Gundars Bērziņš savas prezentācijas ievadā norādīja, ka stratēģijas ietvara LV2050 mērķis ir radīt pierādījumos balstītu, caurspīdīgu un skaidri strukturētu ceļa karti Latvijas attīstībai nākamajiem 25 gadiem.
Interesants ir arī G. Bērziņa prezentācijas pirmspēdējais attēls, kurā definēti pieci lieli sasniedzamie mērķi. Patiesībā tur neatradīsim neko īpaši jaunu, taču uz tiem patiešām jātiecas, ja gribam dzīvot labklājīgā valstī. Būtībā LU rektora definētie mērķi vienlaikus ir arī atgādinājums un norādījums daudzajām iepriekšējām Saeimām, valdībām un ierēdņiem par darbiem, kurus tie gadu gadiem solījuši paveikt, bet liela daļa palikusi tā arī solījumu līmenī.
"Latvija 2050. gadā ir cilvēkcentrēta un radoša, ilgtspējīga un demokrātiska valsts, kuras pamatu veido izglītota un vesela sabiedrība. Latviešu valoda un kultūra stiprina nacionālo pašapziņu un saliedētību, ir starptautiskās reputācijas, radošuma un inovāciju avots. Latvija ir droša un noturīga valsts, kas spēj aizsargāt savu teritoriju, kritisko infrastruktūru un informatīvo telpu, nodrošinot augstu uzticēšanos valstij un sabiedrotajiem. Inovācijas, digitālā transformācija un mākslīgais intelekts ir integrēti pārvaldē un uzņēmējdarbībā, veidojot augstas pievienotās vērtības, klimatneitrālu un efektīvu ekonomiku, kas balstās zaļajā enerģijā, aprites risinājumos un attīstītos reģionos. Eiropā un pasaulē Latviju pazīst kā atvērtu un taisnīgu, labklājīgu un drošu valsti, kas godā cilvēka cieņu un cilvēktiesības, veicina ilgtspējīgu attīstību un ir uzticams sadarbības partneris" – piekritīsiet, šo visu (varbūt izņemot mākslīgā intelekta tēmu, kas ir jaunpienācēja) politiķi ir solījuši ik četrus gadus ikvienā lielākā un mazākā konferencē un tamlīdzīgos pasākumos.
Lielai daļai no G. Bērziņa prezentācijā definētā nākotnes formā bija jābūt jau šodien. Tieši tādēļ politiķiem vajadzēja šajā pasākumā nevis atkal bārstīties ar skaļām frāzēm, bet nokaunēties un atvainoties par neizdarīto. Taču, protams, notika pretēji.