Par varas saglabāšanu liberāļi tikmēr var pateikties tikai un vienīgi ASV prezidentam Donaldam Trampam. Vēl tikai pirms trim mēnešiem situācija bija radikāli cita – neviens nešaubījās, ka šogad gaidāmajās parlamenta vēlēšanās konservatīvie Liberālo partiju vienkārši iznīcinās. Sabiedriskās domas aptaujas liecināja par konservatīvo vismaz divkāršu (40%:20%) pārsvaru pār liberāļiem, bet atsevišķās aptaujās pēdējie pat nespēja saglabāt otras populārākās statusu.
Iemeslu šādiem noskaņojumiem kanādiešiem bija pārpārēm. Bēdīgā valsts ekonomiskā situācija, nelegālās imigrācijas un noziedzības dramatisks pieaugums, līdz absurdam novestās progresīvās dienaskārtības praktiskās izpausmes u. c. padarīja konservatīvos par absolūtiem vēlēšanu favorītiem. Tostarp iepriekšējais premjerministrs Džastins Trudo varēja "lepoties" ar to, ka viņu par pilnībā nepiemērotu amatam uzskata vismaz četri no pieciem Kanādas pilsoņiem.
Turklāt, ja procesi turpinātu ritēt savā gaitā, tad neko būtiski mainīt nespētu nedz Trudo atkāpšanās no amata, nedz bijušā Anglijas bankas vadītāja Marka Kārnija kļūšana par liberāļu līderi un jauno Kanādas premjeru. Atteikšanās no daļas pārmērīgi progresīvu jaunievedumu un centieni ieviest kārtību ekonomikā pat labākajā gadījumā atgrieztu liberāļiem vien daļas vēlētāju uzticību un ļautu novērst pilnīgu sakāvi.
Lietu dabisko gaitu tikmēr iznīcināja Donalds Tramps, pirmkārt jau ar paziņojumiem par kategorisku vēlmi redzēt Kanādu kā ASV 51. pavalsti un tarifu politiku. ASV un Kanādas attiecībām ir sena priekšvēsture, tostarp vairāk nekā pirms diviem gadsimtiem ASV sāktais karš pret Kanādu (kura spilgtākais moments bija, kad britu armija nodedzināja Balto namu) kļuva par pamatu kanādiešu nācijas tapšanai. Attiecīgi arī kanādieši reaģēja atbilstīgi, un Trampam un ASV draudzīgi noskaņoto konservatīvo reitingi sāka gāzties lejup.
Atbilstīgs ir arī vēlēšanu rezultāts, bet neatbildēts paliek jautājums – kamdēļ ASV prezidents ar apskaužamu mērķtiecību un neatlaidību izdarīja visu iespējamo, lai Kanādā pie varas paliktu viņa ideoloģiskie ienaidnieki? Turklāt doma, ka tas tika darīts ar kādu tālejošu stratēģisku mērķi, politkorekti izsakoties, nešķiet ticama.