Eiroskeptiskā populisma gads?

Par populistiskām dēvētās nacionāli noskaņotās eiroskeptiskās  partijas, kurām viens no karogiem parasti ir vēršanās pret imigrantiem, it īpaši, ja tie nāk no citu kultūru valstīm, 2017. gadā turpināja audzēt atbalstītāju skaitu, lai gan kādā no valdošajām koalīcijām spēja iekļūt vienīgi Brīvības partija Austrijā. Koalīcijās tikmēr neiekļuva nedz Brīvības partija Nīderlandē, nedz Alternatīva Vācijai Vācijā. Tāpat Francijas Nacionālās frontes līdere Marina Lepēna visai bezcerīgi zaudēja valsts prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā.

2018. gads šajā ziņā būs mazāk nozīmīgs, jo tajā paredzētas tikai vienas Eiropai nozīmīgas nacionālās vēlēšanas – Itālijā. (Vēl gaidāmas arī vēlēšanas Ungārijā un Zviedrijā, tāpat teorētiski pastāv iespēja, ka Vācijā neizdodas izveidot koalīcijas valdību un tiek rīkotas atkārtotas vēlēšanas, taču šī varbūtība ir ļoti niecīga.) Tomēr, tā kā Itālijas Piecu zvaigžņu kustības (M5) izredzes nonākt pie varas valsts politiskās sistēmas specifikas dēļ netiek vērtētas augstu, nekāds satraukums ES varas gaiteņos nav vērojams. Tajā pašā laikā M5, visticamāk, kļūs par lielāko balsu skaitu saņēmušo Itālijas politisko partiju, paplašinot savu jau tāpat daudzskaitlīgo atbalstītāju loku.

Kopumā dominē viedoklis, ka arī nākamgad Eiropā turpinās pieaugt atbalsts eiroskeptiķiem, tostarp parādīsies aizvien jaunas šādas ievirzes partijas. Šāda tendence arī ir uzskatāms apliecinājums kā Eiropu pārņēmušajai vērtību krīzei, tā gana vērienīgām ekonomiskām problēmām, kuras neizdodas paslēpt aiz optimistiskas statistikas. Būtiskākā šajā gadījumā ir tieši vērtību krīze – sākot ar neticību sistēmiskajiem politiķiem un beidzot ar nevēlēšanos, turklāt bieži vien pamatotu, pieļaut izmaiņas ierastajā kultūrvidē.

Eiroskeptiskais populisms arī atšķiras no tādām ES problēmām kā Brexit, Katalonijas vēlme pēc neatkarības, vai būtībā alianses Austrumeiropas dalībvalstu ar Poliju priekšgalā dumpis uz ES kuģa. Atšķirībā no šiem riskiem eiroskeptisko noskaņojumu, kas dažviet jau ir pietuvojies savai kritiskajai masai, nav iespējams mazināt ar politisku vienošanos vai finanšu subsīdiju palīdzību. Vēl vairāk – aizvien izteiktākā vēlme padarīt apvienoto Eiropu būtībā par federālu valsti kļūst par papildu stimulu šāda pret Eiropu vērsta noskaņojuma izplatībai.

Tikmēr savienības kopā saturēšanai un tālākai attīstībai ir nepieciešamas būtiskas reformas, turklāt federalizācijas virzienā, un konkrēts piedāvājums tiek gaidīts jau nākošā gada laikā. Lai kāds šis piedāvājums arī nebūtu, jau iepriekš ir skaidrs, ka tas izraisīs eiroskepticisma gluži vai devīto vilni, un var gadīties, ka ES sistēmisko politiķu talanti nebūs pietiekami šī viļņa pārvarēšanai.