Pirmā un pati lielākā zaudētāja, protams, ir Irāna. Tās ilgi un rūpīgi veidotais šiītu pusmēness jeb loks un attiecīgi tiešais transporta koridors ar Libānu (kustību Hizbullāh) ir pārrauts, kas būtiski ietekmē visu proirānisko satelītu tīklu un Teherānas iespējas turpināt islāma revolūcijas eksportu (kas ir viens no šīs teokrātiskās valsts ideoloģijas stūrakmeņiem).
Tāpat zaudētāja ir Krievija, kurai ir un dažus tuvākos gadus būs svarīga tās armijas bāzu klātbūtne Sīrijā un iespēja kontrolēt reģionā notiekošo. Pie kam attiecībā uz Asada režīmu un tā dzīvotspēju Maskava neloloja ilūzijas (ne oficiālajā, bet ekspertu līmenī), taču cerēja, ka tas noturēsies vēl 3–5 gadus. Vai Krievijai izdosies atrast kopīgu valodu ar "progresīvo džihādistu" un citu opozicionāru aliansi, tikmēr ir neskaidrs, un arī Maskavas autoritāte reģionā ir sašķobījusies.
Vismaz īstermiņā lielākā ieguvēja tikmēr ir Izraēla. Ir dots iespaidīgs trieciens pa proirānisko satelītu tīklu, tajā skaitā pa Hizbullāh perspektīvām, bet Izraēlas bruņotie spēki ir pārņēmuši kontroli pār teritorijām Golānas augstieņu apkaimē. Cits jautājums, ka Sīrijas jaunā vara ne tuvu nav uzskatāma par Izraēlai draudzīgu un jau drīz var vērst skatienus tās virzienā.
Ne mazākas gaviles valda Turcijā, kur Asada krišana tiek uzskatīta ja ne gluži par visu neoosmanisma sapņu piepildījumu, tad lielu soli šajā virzienā. Tāpat Ankara Sīrijas aizsegā pārņem kontroli pār kurdu teritorijām pierobežā. Par to, ka lielākā daļa Sīrijas faktiski pāriet ne labākajā ekonomiskajā situācijā esošās Turcijas bilancē, kā arī par bēgļu straumēm domāts šobrīd netiek.
Gandarījumu par režīma krišanu, it īpaši kontekstā ar Krievijai radītajām problēmām, neslēpj arī rietumvalstīs, kur tāpat netiek domāts par iespēju, ka režīma gals jau drīz var novest pie jauna pilsoņu kara. Kura ietvaros varu dalīs šodienas sabiedrotie (vairākumā – džihādisti ar dažādiem priekšstatiem par to, kādu kalifātu un kur celt), bet savas zemes centīsies nosargāt vai paplašināt kurdi un, ticams, arī alavīti. Sīrijai tas sola pārtapšanu par Somālijas vai Lībijas līdzinieci, bet Eiropai – 1–1,5 miljonus jaunu bēgļu.
Jebkurā gadījumā varbūtība, ka sešus gadu desmitus ilgušā Asadu režīma krišana atnesīs Sīrijai mieru un vismaz kādu attīstību vietējās specifikas dēļ, joprojām ir daudz mazāka nekā dažādu pesimistisku scenāriju iespējamība.