Ja raugās no šīs partnerības dalībvalstu, tostarp arī Latvijas, viedokļa, Ķīnas investīcijas reģiona transporta infrastruktūras attīstībā ir tikai apsveicamas, vēl jo vairāk tādēļ, ka Ķīnas valsts investīcijām tradicionāli seko arī privātais bizness, kas iegulda jau ievērojami lielākus līdzekļus visdažādākajās nozarēs. Kopumā Austrumeiropas valstīs attiecībā uz Jauno zīda ceļu valda optimisms, bieži vien pat pārspīlēts, jo Ķīnā naudu skaitīt prot ļoti labi un Pekinā neviens negrasās nedz pārmaksāt, nedz iegādāties kaut ko nevajadzīgu. Tāpat atsevišķas Eiropas Savienības (ES) likumdošanas normas ierobežo Ķīnas valsts finanšu institūtu iespējas izvērsties ES dalībvalstīs.
Savukārt tā dēvētajā vecajā Eiropā un arī Briseles koridoros aizvien biežāk izskan bažas, ka Ķīnas ekonomiskā politika novedīs arī pie tās politiskās ietekmes palielināšanās Austrumeiropā, jo Viena josla, viens ceļš ir ne tikai ekonomisks, bet arī ģeopolitisks projekts. Šis fakts var kļūt par vēl vienu iemeslu domstarpībām starp ES dalībvalstīm. Tiek uzskatīts, ka Austrumeiropas valstis, turklāt bieži vien neapzināti, sāks virzīt Pekinai (un, protams, arī sev) izdevīgas iniciatīvas, šādi plaši atverot Ķīnas kompānijām durvis un tām ekonomiski daudz pievilcīgāko Rietumeiropu. Pekina darbojas līdzīgā stilā kā Maskava, priekšroku dodot nevis sarunām ar Briseles institūtiem, bet gan sarunām ar atsevišķām ES dalībvalstīm.
Par iespējamo risinājumu tiek uzskatīta vienotas ES politikas izstrādāšana attiecībām ar Ķīnu. Kā uzskata šīs idejas aizstāvji, tas ļautu kontrolēt kā ekonomiskos, tā politiskos riskus. Cits jautājums, ka šādas politikas izstrāde un īstenošana tieši tāpat sola ne mazumu domstarpību starp ES dalībvalstīm, kuru mērķi šajā gadījumā jūtami atšķiras, un nav skaidrs, kā apvienot vienas daļas ES dalībvalstu vēlmi piesaistīt Ķīnas investīcijas ar otras daļas vēlmi no šīm investīcijām distancēties. Tāpat ļoti grūti atrast oficiālu pamatojumu tieši Ķīnas tiešās investīcijas ES valstīs ierobežojošiem pasākumiem. Tas neatbildīs ES sludinātajiem brīvā tirgus principiem, turklāt atsaukties uz Pekinas politiskajām ambīcijām nav iespējams, jo Ķīna, virzot Jauno zīda ceļu, uzsvērti distancējas no politikas. Laikam ritot, šis jautājums kļūs vēl aktuālāks, un ES nāksies meklēt izeju no situācijas.
Latvietis