Karš un miers

Oficiāli šim notikumam acīm redzami tika pieiets pēc principa – jo mazāk par to tiks runāts, jo labāk –, tomēr neoficiāli ir skaidrs, ka Benona aktivitātes Eiropā draud kreisi liberālajai un atlantiskajai paradigmām ar vismaz tādām pašām sekām kā ASV. Daudzās Eiropas valstīs tā dēvēto populistu (kuriem pašiem gan labāk patīk vārds tradicionālisti) panākumi jau tāpat ir ievērojami, un pēdējais no tiem ir populistisko partiju triumfs parlamenta vēlēšanās Itālijā. Benona autoritāte populistu/tradicionālistu nometnē savukārt ir tik iespaidīga, ka viņam pilnībā ir iespējams izdarīt to, kas līdz šim nevienam nav izdevies – Eiropas mērogā koordinēt un saskaņot šo politisko spēku darbības.

Būtiski, ka šīs aktivitātes arī nekādā veidā nav pretrunā ar Benona cīņu pret kreisi liberālajiem globālistiem un atlantistiem ASV, kurus abus Trampa bijušais galvenais stratēģis uzskata kā par Amerikas un amerikāņu tautas lāstu, tā par visas tradicionālās un kristīgās Rietumu pasaules galvenajiem ienaidniekiem.

Vienkārši, ja Eiropā abu šo ideoloģiju pārstāvjiem joprojām ir spēcīgas pozīcijas, tad nākamais trieciens tām tiks dots tieši Vecajā pasaulē, vēl jo vairāk tādēļ, ka cerības uz veiksmīgu iznākumu ir augstas.

Cits jautājums jau ir, kas šajā gadījumā dēvējams par veiksmīgu iznākumu. Tradicionālisti un populisti vairāk vai mazāk skaidri zina, kas ir viņu ienaidnieki, un daudzos gadījumos šīs zināšanas arī nav kādi abstrakti pieņēmumi, bet gan loģiski pamatotas. Tikmēr attiecībā uz jautājumu par to, ko darīt pēc iespējamās galīgās uzvaras, īpašas skaidrības nav. Pastāv tikai abstraktas teorijas par tradicionālisma atdzimšanu, tautas gribu, brīvām valstīm un nācijām, kristīgās pasaules apvienošanos cīņai pret ārējiem ienaidniekiem un citas līdzīgas.

Šis fakts ļoti ticamā populisma devītā viļņa priekšvakarā savukārt rada zināmas bažas, ka "populisma revolūcija", kuru ne bez iemesla sola šī novirziena politiķi (turklāt jēdzienam "populisms" šajā gadījumā nav negatīvas pieskaņas, ar to tiek saprasta tautas griba), līdzīgi citām revolūcijām var novest pie vispārēja haosa, neziņas, kā rīkoties tālāk, un dramatiskiem sociālajiem eksperimentiem. Uzvarēt kauju vai karu ir kas viens, taču nodrošināt turpmāku mieru un labklājību – pavisam kas cits. Attiecīgi arī, pirms domāt par karu, ir nepieciešams padomāt par turpmāko mieru.