Līdztekus milzīgiem apjomiem parastā bruņojuma Ziemeļkorejas režīma rīcībā ir arī nezināms skaits kodolieroču un raķetes, spējīgas nogādāt tos vismaz līdz tuvākajām kaimiņvalstīm – Dienvidkorejai, Japānai, kā arī ASV kontrolē esošajai Guamas salai un iespējams, vēl tālāk. Domājams, ka neviens, ieskaitot Trampu, nevēlas pārbaudīt Ziemeļkorejas gatavību šos ieročus pielietot, kamdēļ militāra konflikta iespējamība pamatā tomēr ir vienīgi teorētiska.
Atskatoties nesenā vēsturē, var viegli ieraudzīt vienkāršu likumsakarību – Ziemeļkorejas jautājums kļūst aktuāls ikreiz, kad sarežģās Ķīnas attiecības ar ASV vai to sabiedrotajiem reģionā. Pēc PSRS sabrukuma tieši Pekina kļuvusi par galveno Phenjanas režīma balstu, galvenokārt ekonomisko. Māc šaubas, vai Ķīnas vadība ir sajūsmā par Kimu dinastijas neprognozējamo pašdarbību, taču Ziemeļkoreja Pekinai kalpo kā sava veida buferzona starp ASV armijas bāzēm Dienvidkorejā un valsts teritoriju. Pekinai ir vajadzīga buferzona, nevis ASV armijas bāzes tieši blakus tās robežām, nemaz nerunājot par kodolkonfliktu. Līdzīgu iemeslu dēļ, gan daudz mazākā mērā, Ziemeļkoreja var rēķināties arī ar Krievijas atbalstu, tomēr kopumā Kims III ar savām bumbām un raķetēm ir galvenokārt Ķīnas galvassāpes.
Šo faktu savukārt izmanto ASV – arī šoreiz paralēli spriedzes pieaugumam Korejas pussalā Tramps deva rīkojumu sākt izmeklēšanu pret Ķīnu par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem. Nav jābūt gaišreģim, lai pateiktu, kāds būs šīs izmeklēšanas rezultāts, pie kam ar faktiem un pierādījumiem. Tramps neslēpj, ka uzskata ASV un Ķīnas tirdznieciskās attiecības par neizdevīgām amerikāņiem, un vēlas mainīt situāciju – samazināt tirdzniecības deficītu, atgriezt amerikāņu kompāniju ražotnes ASV utt., bet intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumi lielos apmēros ir labs iemesls sankciju noteikšanai. Ziemeļkoreja ar tās pārliecību, ka tikai kodolieroču esamība garantē režīma pastāvēšanu, šajā gadījumā ir instruments papildu spiedienam, lai Pekina būtu runīgāka un piekāpīgāka.
es