Prom no biedējošā "ja Krieviju neapturēs Ukrainā, tā neapstāsies ne pie Baltijas, ne Polijas robežām" uz reālpolitiski samierniecisko "miers nevis caur uzvaru, bet caur kompromisu un, visticamāk, par ukraiņiem sāpīgu cenu"?
Ja pieņemam, ka šāda nobīde retorikā, prognozēs un attieksmē pret esošās situācijas nofiksēšanu un attīstības scenāriju vēlamības pārdefinēšanu notikusi vai šobrīd notiek, tad kur no šī vienādojuma esam pazuduši mēs un riski mūsu valsts drošībai? Vai tikai reālās situācijas pieņemšana un Ukrainas šā brīža eksistenciālo prioritāšu izvirzīšana priekšplānā automātiski ļauj no šī Eiropas drošības un Krievijas agresīvās apetītes vienādojuma izsvītrot mūs?
Nobīde vēstījumā par problēmas risinājumu un tā cenu saistīta ar diviem racionāliem iemesliem. Pirmkārt, Ukrainas šobrīd nu jau ierobežotajām spējām karu uzvarēt mūsu vietā. Otrkārt, ar ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu un Donalda Trampa, kā šobrīd šķiet, pavirši naivo pieeju Ukrainas karam «miers 24 stundās». Aiz šī priekšvēlēšanu saukļa iekavās prasās ierakstīt: tā kā kodoleiforijā aizgājušo Putinu mēs, visticamāk, ne uz kādiem kompromisiem nepiespiedīsim, tad jāpiekāpjas būs ukraiņiem.
Nevaram prasīt un sagaidīt, lai Ukraina šo karu uzvar mūsu vietā, izglābjot Eiropu no Krievijas potenciālās agresijas nākotnē, īpaši situācijā, kad Rietumi ne tuvu nav devuši un drīzumā, kā rādās, dos vēl mazāk, lai ukraiņiem tas nebūtu jādara kailām rokām. Runa ir par ko citu – lai mēs latviešiem, manuprāt, ierastajā konstruktīvismā neiemidzinātu sevi un neatteiktos no realitātes apzināšanās, lai cik biedējoša tā nebūtu. Vai no tā, ka Ukraina, visticamāk, gan iekšpolitiski, gan starptautiski sarežģītā procesā izdarīs izvēli, kas tai šobrīd ļauj nenoasiņot un cerēt uz savu spēku un starptautiskās situācijas labvēlīgu pārgrupēšanos kaut kad nākotnē, pazudīs apdraudējums mūsu drošībai? Vai, gluži otrādi, – draudi saglabāsies un tikai pieaugs, kā mēs visi loģiski ar mūsu valstsvīriem un ekspertiem priekšgalā spriedām kara pirmajos divos gados? Laikam tomēr otrais variants. Tādēļ mūsu redzējums, ar kādu turpmākajos mēnešos vērtēsim daudzās kustības ap iespējamajiem kara iesaldēšanas scenārijiem Ukrainā, nevienu brīdi nedrīkst ieiet abstrakcijās, ļaujot izslēgt no šī drošības vienādojuma mūs.