Līdz šim publiskajā telpā vairāk par gaidāmajām prezidenta vēlēšanām, steidzinot notikumus, vēlējās runāt žurnālisti, bet politiķi iepauzēja, tagad eksprezidenta Valda Zatlera kampaņveidīgais publiskais iznāciens devis simbolisku starta šāvienu prezidenta vēlēšanu skrējienam.
Zatlers prezidenta pārvēlēšanas tēmu gan izvēlējies pieteikt visai savdabīgā formā, faktiski pārkāpjot nerakstītu augstāko eksamatpersonu kodeksu, pa tiešo diskreditējot visu Valsts prezidenta institūciju, kā arī balansējot uz elementāras pieklājības normu robežas. Zatlera atklāsmes par prezidentu Andri Bērziņu neapšaubāmi ir medusmaize žurnālistiem un gards kumoss publiskam patēriņam, taču prakse tomēr liecina, ka bijušie prezidenti un premjeri izteikumos par saviem pēcnācējiem amatā izsakās tolerējoši pieklājīgās kategorijās.
Ja arī secinām, ka pašreizējais prezidents, maigi sakot, nav spilgtākā personība kaut vai uz tuvāko kaimiņvalstu prezidentu fona, tad diezin vai politiskajam nelikvīdam Zatleram no tās vietas, kur šobrīd atrodas viņam dibinātā Zatlera Reformu partija, būtu jābūt tam cilvēkam, kuram vajadzētu par šo jautājumu tik kaismīgi izteikties.
Saeimas balsojums par prezidenta aizklātu/atklātu ievēlēšanu skaidri parādīja, ka partijas savstarpēji neuzticas, tās atklāti demonstrē spēku, kas savukārt nozīmē, ka šobrīd - februāra vidū - prezidenta pārvēlēšanas jautājumā politiskās vienošanās nav un arī par vienotu partiju taktiku runāt nevaram.
Pašlaik ir milzum daudz spekulāciju, un pašiem politiķiem esot grūti novērtēt, kurām ir kaut niecīgs segums, bet kurām nav. Prezidenta pārvēlēšanas jautājums politiķu dienaskārtībā palēnām uzsilst, un, ja tā var izteikties, šobrīd notiek taustīšanās.
No vienas puses, Vienotība, Nacionālā apvienība un Latvijas Reģionu apvienība balsojumā par atklātajiem balsojumiem sabloķējas pret ZZS. Bet, no otras puses, Latvijas Reģionu apvienība jau ir nosaukusi ambiciozo Mārtiņu Bondaru par savu prezidenta amata kandidātu, arī pieredze ar Nacionālās drošības komisijas vadītāja ievēlēšanu jau nodemonstrēja, ka Latvijas Reģionu apvienība ar Vienotību un nacionāļiem nav spējīgi konstruktīvi vienoties, vai iet uz pragmatiskiem kompromisiem. Kur emocijas, tur zaudē mazāk pieredzējušie. Rezultātā politiskajā šahā uzvar pieredzējušākie skaldot un valdot. Un prezidenta vēlēšanas nebūs izņēmums.
No vairākiem neatkarīgiem avotiem skaidri noprotams, ka Vienotībā kā nopietns prezidenta amata kandidāts tiek uzskatīta premjere Laimdota Straujuma, atbalsts kurai taustīts partijas vadības sarunās ar vairākiem citiem Saeimā pārstāvētiem politiskiem spēkiem. Straujumas kandidatūra nozīmētu plašākas pārmaiņas valdībā un Vienotības gatavību atteikties no premjera krēsla. Un visai loģiska, lai arī spekulāciju līmenī, ir pašreizējās ekonomikas ministres, ZZS pārstāves Danas Reiznieces-Ozolas uzvārda piesaukšana Ministru prezidenta amata kontekstā.
Kuluāros baumo arī par pāris opozīcijas deputātu iespējamu migrēšanu uz kādu koalīcijas partiju, kas arī varētu būt sākums jau plašākām politiskām pārbīdēm.
Tāpat patlaban puslīdz skaidrs tas, ka pašreizējās politiskās konstrukcijas neparedz to cilvēku ievēlēšanu, kas līdz šim minēti/pieteikti šim amatam. Grūti iedomājami tādi politiskie salikumi, pie kuriem atbalstu varētu gūt Mārtiņš Bondars, Egils Levits, Sandra Kalniete vai Solvita Āboltiņa. Atbalsts pēdējai arī zondēts Vienotības galma sarunās ar citu partiju pārstāvjiem, taču kuluāros Āboltiņas izredzes, maigi sakot, netiek vērtētas pārāk augstu. Pirmām kārtām jau vienota atbalsta trūkuma pašas partijā dēļ.
Riskēšu arī apgalvot, ka pašreizējā prezidenta Andra Bērziņa pauzēšana tomēr nozīmē, ka viņš savu kandidatūru "tur karstu".
Uzreiz gan jābilst, nav nekāds noslēpums, ka Saskaņas centrā, kura balsis palīdzēja ievēlēt Bērziņu, jūtams zināms aizvainojums par to, ka Bērziņš nekādi nesekmēja, drīzāk bija pret šīs partijas iesaistīšanu valdībā kaut "maigā veidā", uzticot atsevišķu amatu valdībā kādam tās cilvēkam.
Pašreizējā situācija faktiski nozīmē, ka prezidenta Bērziņa pārvēlēšanas iespējamību tikai palielina neskaidrība un partiju nespēja vienoties. Mazākais ļaunums jeb kandidāts gadījumā, ja kāds politisks spēks negrib pieļaut cita kandidāta ievēlēšanu.
Rezumējot - jāsecina, ka pašreizējā situācijā Valsts prezidenta vēlēšanu kontekstā vienīgā skaidrība ir par to, ka skaidrības nav nekādas. Tas savukārt nozīmē, ka mūs, labticīgus politiskā procesa vērotājus, sagaida politiski jautrs un piesātināts pavasaris. Un nebūsim naivi - nākamais prezidents nebūs ne gudrākais, ne skaistākais, ne arī aptaujās populārākais. Nākamais prezidents būs esošās politiskās ainas izlaipots vidusceļš, ko pašos pamatos paredz tā ievēlēšanas kārtība un principi.