Lai gan intervijas iemesls bija jautājums par Lattelecom un LMT apvienošanu, kuru pieprasa Telia Company (Telia), šī intervija liek uzdot daudzus jautājumus jau pēc tās izlasīšanas ne tikai pašai Telia, bet arī Latvijas valdībai.
Atļāvos izcelt atsevišķus Andersona izteikumus, kuri noteikti nav selektīvi vai tendenciozi izvēlēti, bet iekļaujas kopējā šīs intervijas kontekstā. Arī tāpēc, ka mans pieņēmums ir, ka šajā intervijā paustais ir ļoti politkorekts brīdinājums Latvijas valstij (šoreiz neaizstāšu vārdu "brīdinājums" ar spēcīgākiem apzīmējumiem). Tāpēc pamatjautājums ir – vai Latvijas valsts, proti, valdība, klusēs vai tomēr spēs sniegt pienācīgu atbildi Telia.
Iesākumā mēģināšu sniegt nelielu ģeopolitisku ieskatu Zviedrijas interesēs Latvijā pēc tam, kad atvērās bijušās PSRS/LPSR tirgus, kas ļāva vispirms ienākt Latvijas tirgū Zviedrijas precēm.
Faktiski Latvija kļuva par Zviedrijas iekšējā tirgus paplašinājumu, kuru Zviedrijas puse apguva pakāpeniski, tomēr ļoti mērķtiecīgi: iegūstot līdzdalību t. s. valsts kritiskās infrastruktūras uzņēmumos (Lattelecom, LMT, Tele2), arī aviokompānijas SAS līdzdalība AirBaltic ir uzskatāma par šī stāsta daļu, tāpat ieguldot izglītības sistēmā (SSE Riga), kas gatavo atbilstošu izglītotu speciālistu klāstu vispirms Zviedrijas un arī citu valstu uzņēmumiem, visbeidzot – iegūstot de facto vadošo (lietot terminu "dominējošo" būtu pārgalvība) lomu Latvijas finanšu sektorā. Kādā sarunā vēl pirms 2008. gada recesijas Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs izteicies, ka Latvijas Banka ir Latvijas banka de iure, bet de facto Latvijas banka ir Swedbank.
Zviedrija ieguva vadošo lomu plašsaziņas līdzekļu jomā, to pierādīja vispirms laikrakstu Diena un Dienas Bizness iegāde, pēc tam MTG grupā ietilpstošo kanālu reitingi. Starp citu, jau pieminētās SSE Riga absolventi droši zina stāstīt, ka arī lekcijās Latvija ir pozicionēta kā Zviedrijas tirgus paplašinājums, kā piedēklis.
Vai tas ir slikti? Noteikti – nē. Latvija no zviedru klātbūtnes ir ļoti daudz ieguvusi – gan finanšu, gan tiešo investīciju, gan tehnoloģiju, gan zināšanu jomā. Tiesa, ir gadījušās arī ķibeles, un ne vienmēr tās risinājušās sekmīgi.
Galvenais jautājums ir par kaut ko citu – par Latvijas valsts pašapziņu, par spēju aizstāvēt savas nacionālās, arī savas nacionālās ekonomiskās, intereses, nevis līdz mielēm apnicīgi aizbildināties, ka "to pieprasa ES", "to nosaka starptautiskie sabiedrotie" u. c.
Interesanti, ka pašlaik zviedri pamazām atkāpjas jeb samazina savu pārstāvniecību Latvijas tirgū – iespējams, tāpēc, ka samazinās pats tirgus (iedzīvotāju skaits), tas kļūst ievērojami dārgāks (darba algas, saistītās izmaksas utt.), un tas neļauj gūt vēlamo atdevi. Visticamāk, daudz izdevīgāk ir ieguldīt citos, šajā kontekstā perspektīvākos tirgos. Tajā pašā laikā banku sektors, telekomunikācijas joprojām ir gan pasaulē, gan Latvijā vienas no pelnošākajām nozarēm, kur Zviedrija faktiski notur savas vadošās pozīcijas. Tirgus mēroga samazināšanās un izmaksu pieauguma situācijā, lai gūtu maksimālo atdevi, viens no pašsaprotamiem soļiem ir aktīvu konsolidācija. Tieši tas ir stāsts par Lattelecom un LMT, kur vēsturisku sarežģījumu dēļ ir neviendabīgs dalībnieku sastāvs un komplicēta lēmumu pieņemšana Zviedrijas puses interesēs.
Tātad – daži spilgtākie Andersona izteikumi, kas raisa gan pārdomas, gan tiešus jautājumus Latvijas valdībai, uz kuriem ļoti gribētos dzirdēt atbildes.
"Mēs vienmēr sadarbojamies ar nacionālajiem drošības dienestiem, ar aizsardzības un militārajām struktūrām…" – vai tas nozīmē, ka Telia Company ir tieši kontakti un sadarbība ar kādu no Latvijas drošības dienestiem? Lai cik draudzīga būtu Zviedrija – un pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā abām valstīm ir kopīgas drošības intereses –, šāda ārvalstu kompānijas sadarbība ar drošības dienestiem ir interesants apgalvojums. Otrs, ticamāks izskaidrojums – Andersons runā LMT un Lattelecom vārdā kā īpašnieks, lai gan Telia ir tikai viens no līdzīpašniekiem, savā veidā uzurpējot varu vai vismaz noteiktas kompetences.
"Mēs esam gatavi akceptēt milzu investīcijas apvienotā uzņēmuma attīstībā. Tieši īpašnieki, nevis menedžments pieņem lēmumus par investīcijām. Vienlaikus, ja dialogs beigsies bez rezultātiem, mūsu vēlme investēt mazināsies. Es varu godīgi atzīt, ka šādā gadījumā mūs daudz vairāk interesēs nevis investīcijas, bet gan peļņas gūšana." Pirmkārt, Telia nav vienīgais akcionārs, arī Privatizācijas aģentūrai, VAS Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs, SIA Lattelecom, kurā valstij pieder 51%, ir teikšana.
Pretjautājums ir: vai kompānija Telia ir tieši ieguldījusi LMT un Lattelecom finanšu līdzekļus vai pamatlīdzekļus (tehnoloģijas)? Proti, vai tas ir uzskatāms par ārēju ieguldījumu, vai tomēr investīcijas telekomunikāciju nozarē, ko veic LMT un Lattelecom, ir pašu uzņēmumu ieguldījumi – arī aizņemoties līdzekļus Latvijas (skandināviem piederošās) bankās? Šis ir ļoti būtisks jautājums – jo, cik zināms, LMT un Lattelecom veic ieguldījumus paši no saviem līdzekļiem, kur ieguldījumi grāmatvediski ir uzskatāmi par izdevumiem vai pamatlīdzekļu iegādi, bet tas savukārt samazina uzņēmumu peļņu. Ja tā, vēlreiz jāuzsver – Telia nav vienīgais abu uzņēmumu akcionārs. Der atcerēties, ka ļoti nozīmīgus ieguldījumus Latvijas telekomunikāciju infrastruktūrā veic LVRTC – pateicoties tā paša LMT dividendēm. Ja pat Andersona teiktais piepildīsies, LVRTC iegūs vairāk līdzekļus, ko ieguldīt. Ja to nedarīs Lattelecom vai LMT, šo tehnoloģisko līderību ātri pārņems Bite vai Tele2 un/vai citi uzņēmumi, kas mazinās vidējā un ilgtermiņā abu uzņēmumu spējas pelnīt, jo tehnoloģiju konkurences rezultātā citi gūs priekšrocības. Vispirms tehnoloģiskas, pēc tam finanšu priekšrocības. Likumsakarība ir šāda – kuram ir jaunākās, konkurētspējīgākās tehnoloģijas, tam ir lielāka iespēja pelnīt. Rezultātā cietīs visi akcionāri, arī Telia, kuras peļņas gūšanas iespējas no abiem uzņēmumiem būs apgriezti proporcionālas veiktajām investīcijām vidējā un ilgā termiņā. Patiesībā ir jāsaka: LMT un Lattelecom peļņas iespējas ir apgriezti proporcionālas abu uzņēmumu veiktajām investīcijām konkurētspējīgās tehnoloģijās.
Šajā kontekstā ir noderīgi paskatīties Latvijas telekomunikāciju vēsturē – ir dzirdēts stāsts, ka faktiski vienīgās reālās finanšu investīcijas Swedish Telecom un Telecom Finland veica 1992. gadā, ieguldot LMT kapitālā katrs pa 0,27 miljoniem ASV dolāru – tam laikam Latvijā milzīgu summu, savukārt Latvijas puse LVRTC, VEF un Tālsakaru centra personā – 0,25, 0,25 un 0,06 miljonus. Uz to var paskatīties arī citādi – Telia faktiski par pusmiljonu nopirka (ieguva) sev vietu Latvijas mobilo sakaru tirgū.
Tādējādi Andersona teiktais labākajā gadījumā būtu dēvējams par izaicinājumu, sliktākajā – par šantāžu vai pat draudiem otrai akcionāru grupai. Skumjākais ir tas, ka pagaidām neviens no Latvijas puses nav spējis uz šiem apgalvojumiem reaģēt. Ne Ārlietu, ne Ekonomikas ministrija, pat ne Privatizācijas aģentūra vai LVRTC.
Ilustrācijai– tā kā Andersons ir bijis Krievijas Federācijā strādājošā uzņēmuma MegaFon padomes loceklis (MegaFon faktiski kontrolē Krievijas prezidenta Vladimira Putina sabiedrotais Ališers Usmanovs, un Telia ir/bija MegaFon mazākuma akcionārs ar aptuveni 25%), var uzdot jautājumu: kāda būtu bijusi Krievijas puses reakcija pēc vismaz līdzīga rakstura paziņojumiem.
Otra lieta – Latvijas valstij ir jāstiprina un jāaizstāv savas kā akcionāra intereses abos uzņēmumos. Tas ir ļoti svarīgi. Ir vērts domāt arī par scenāriju, kas ietver mazākuma akcionāru interešu aizstāvības jautājumus, kā arī stratēģiju mazākuma akcionāru pozīciju stiprināšanai abos uzņēmumos.
"(..) mums bija plaša diskusija par abu šo telekomunikāciju uzņēmumu, kuru līdzīpašnieki esam, apvienošanu. Iemesls, kāpēc tas notiek tieši tagad, lielā mērā ir saistīts ar diskusijām par tā dēvēto KPMG ziņojumu, un es teiktu, ka ir tikai saprātīgi, ka Telia kā lielākā daļu īpašniece spēlē galveno lomu arī šajā diskusijā, darot zināmu savu viedokli par notiekošo," – teiktais izklausās pēc pilnīgi neitrāla, cēloņsakarīga ievada turpmākajai intervijai. Tomēr šeit izskan ļoti būtisks apgalvojums – " ... Telia kā lielākā daļu īpašniece”. Telia pastarpināti pieder 49% Lattelecom – tātad tā nav lielākā daļu īpašniece, bet LMT – saskaitot kopā – ir vairākums. No izteiktā apgalvojuma izriet divi secinājumi. Pirmais – Telia neinteresē Lattelecom, runa ir tikai par LMT. Otrs – Telia nevis ir, bet izturas kā lielākais akcionārs. Dara to tāpēc, ka Latvijas puses akcionāri to pieļauj, un tāpēc, ka Latvijas puses akcionāriem nav precīzas stratēģijas attiecībā uz abiem uzņēmumiem un saliedētas, mērķtiecīgas pieejas.
Andersons atsaucas uz KPMG ziņojumu, kuru pasūtīja Latvijas Republika: "tā nebija Telia, kas to pasūtīja" – un turpina: "(..) es nedomāju, ka viena no lielā četrinieka globālajām auditorkompānijām varētu atļauties publiskot negatavu, nepabeigtu dokumentu, es domāju, ka viņiem ir ļoti svarīga uzņēmuma reputācija". Arī tālāk teiktais ir KPMG ziņojuma autoritātes, tas ir, uzticamības un drošības, apoloģētiska aizstāvība. Manuprāt, teiktais izklausās pēc tā, ka Telia ir ļoti svarīgi, lai neviens neapšaubītu KPMG ziņojumā pausto. Runājot par reputāciju, neiztirzāšu ar KPMG saistītu personu iesaisti kriminālprocesos sakarā ar Latvijas krājbankas administratora darbību.
Visbeidzot par tehnoloģisko aspektu: "(..) telekomunikāciju pasaule vairs nav mobila vai fiksēta, tā kļūst digitāla… Jums portatīvajā datorā, iPad, viedtālrunī un varbūt pat televizorā ir pieejams liels skaits digitalizētu sociālo mediju. Kad jūs izvēlaties, kuru no šīm iespējām izmantot, jūs izvēlaties tieši sociālo mediju, nevis LMT vai kādu citu operatoru. Kurš pārraida, vairs nav būtiski, būtiski ir tikai tas, ka jūs darāt to, ko vēlaties darīt." Arī šeit Andersons min tieši LMT – kas prātā, tas uz mēles. Manuprāt, teiktais nozīmē, ka Telia interesē tikai un vienīgi LMT, nevis Lattelecom. Tas nozīmē, ka Telia tikai LMT redz kā vienīgo tehnoloģiju platformu, kas piegādātu klientiem pakalpojumus – sākot no digitalizētiem sociālajiem medijiem dažādās iekārtās un beidzot ar balss sakariem, televīziju u. c. R. Andersona teikto var tulkot arī tā, ka apvienošanās gadījumā jaunā uzņēmuma vadība pakāpeniski atbrīvosies vai vienkārši neizmantos to infrastruktūru, līdzekļus, kas ir Lattelecom. Ja LMT, pievienojot atsevišķas ienesīgas Lattelecom komponentes, spēj piedāvāt Latvijas klientiem pakalpojumus, kāpēc uzturēt ļoti dārgas izmaksu pozīcijas, proti, Lattelecom darbaspēku.
No tā izriet cits svarīgs jautājums jeb izaicinājums – Latvijas valstij kā Lattelecom lielākajam akcionāram ir jābūt šā uzņēmuma attīstības stratēģijai. Būsim atklāti, ar pašreizējo tehnoloģiju attīstības ātrumu Lattelecom būs atkritumu čupa. No tās labākajā gadījumā varēs "izzvejot" dažus vērtīgus un vēl dzīvotspējīgus (peļņu nesošus) ķermeņus.
Tā kā nozīmīga intervijas daļa ir veltīta Telia iesaistei dažādos korupcijas skandālos, Andersons īpaši uzsver Telia jauno stratēģiju – fokusu uz Ziemeļvalstu un Baltijas tirgu, arī uzsverot jauno korporatīvo pārvaldību. Citēju: "Tāpat mēs ļoti daudz esam strādājuši pie ētikas, atbilstības jaunajām prasībām un šobrīd šajā ziņā esam viena no vadošajām kompānijām mūsu reģionā savā nozarē. (..) Zviedrijas valdība, kas ir mūsu lielākais akcionārs, kategoriski pieprasīja veikt uzlabojumus kompānijas politikā. Līdz ar to Zviedrijas kā valsts reputācija nekādi necieta, drīzāk jau otrādi – mūsu varas iestādes visiem parādīja, ka tām šāda rakstura darbības nav pieņemamas un ka sekos asa reakcija." Jā, zviedri rūpējas par savas valsts labo reputāciju un slavu un lieliski apzinās, ka tā ir vērtīgāka par peļņu, ko gūst šīs valsts uzņēmumi, un nodokļiem, ko tie nomaksā. Te atkal ir interesanta nianse: Telia tieši nepieder 49% Lattelecom. Tie pieder Dānijā reģistrētajam Tilts Communication, kas savukārt pieder Telia. Pieņēmums, ka Dānija ir sociāli vienlīdzīga, taisnīga, augstu nodokļu valsts, patiesībai atbilst nosacīti. Izmantojot Dānijā reģistrētu ApS jeb SIA kā ārvalstu uzņēmuma akcionāru, Dānijas standarta uzņēmumu ienākuma nodokli ar 25% likmi attiecībā uz dividendēm, autoratlīdzības maksājumiem un ieturējuma nodokli var samazināt vai pilnībā novērst. Tas ir, faktiski peļņas nodoklis nav jāmaksā. Sīkāk Dānijas nodokļu regulējumu neizklāstīšu – fakts ir acīmredzams. Telia, deklarējot augstus ētikas standartus un šķietamu labu korporatīvo pārvaldību, faktiski izmanto augstas raudzes ārzonu pakalpojumus.
Šajā kontekstā Dānija, Panama, Beliza neatšķiras – tās pieļauj īpaši labvēlīgu nodokļu režīmu, ja saimniecisko darbību veic ārpus šo valstu jurisdikcijas. Būtiskākā atšķirība ir tikai tajā, kāda ir šo nodokļu režīmu reputācija un cik izmaksā juridiska ietvara uzturēšana šajās jurisdikcijās. Ja uzņēmumam ir nauda, tas izmanto t. s. lētos ofšorus, ja uzņēmumam ir ļoti daudz naudas, tas var atļauties izmantot elitārākus zemo nodokļu režīmus. Telia tam ir lielisks piemērs.
Pēdējā mēneša notikumu gaisotnē ir aizmirsts kāds būtisks, principiāls Telia paziņojums, pie kura zviedru uzņēmums pārliecinoši un neatlaidīgi pieturas: Telia grib vairākumu apvienotajā uzņēmumā, un tā nepiekritīs savas līdzdalības samazināšanai. Tas ir skaidrs un saprotams. Bet kāda ir Latvijas pozīcija? Latvijas valdībai, ja reiz tā ir kļuvusi par Lattelecom un LMT dalībnieku, būtu pienākums stingri definēt savu pozīciju par tās īpašumā esošo uzņēmumu daļām. Vēl vairāk – Latvijas valdībai būtu pienākums noteikt savu pozīciju pret līdzdalību šajos uzņēmumos un savu ietekmi. Premjers Māris Kučinskis gan nesen paziņoja, ka, lemjot par LMT un Lattelecom nākotni, Latvijas valsts nedrīkst vienlaikus zaudēt kontrolpaketes abos uzņēmumos, kas būtu vērtējams ļoti negatīvi. Viņš arī atzina, ka valdība nedrīkst gadiem ieturēt nenoteiktu pozīciju pret otra lielākā īpašnieka Telia aicinājumiem, tāpēc valdība ir apņēmusies oktobrī sniegt atbildi. Taču pagaidām Latvijas puses nostāja ir tāda, kāda tā ir jau pēdējos padsmit gadus: labāk paklusēt, lai viss paliek, kā ir bijis. Problēma ir tāda, ka Telia aktivitāšu rezultātā vairs var nebūt tā, kā ir bijis. Telia ir metusi izaicinājumu.
reptilis