Meļņiks: Kad process svarīgāks par rezultātu

No stiklakalns.blogspot.com: Lāsts Tieksme nolādēt ir vispārcilvēciskā tieksme. Tā acīmredzot piemīt visām rasēm un visām tautām. Ķīniešu (Austrumu) kultūrā lielākais lāsts ir novēlējums dzīvot pārejas laikmetā, kad dzīve ir īpaši smaga, haotiska, bez skaidrības par nākotni. Ja kādu grib nolādēt, tad novēl dzīvot pārejas laikmetā. Nolādēšanas formas var būt dažādas. Cilvēks var nolādēt otru cilvēku, citu tautu vispār. Taču noteikti ir arī kaut kāds transcendentāls nolādējums. Teiksim, Dieva nolādējums, kad Dievs ir nolādējis ne tikai atsevišķus cilvēkus, bet pat atsevišķas tautas, kuras ir spiestas eksistēt ar šo transcendentālo nolādējumu. Latviešu tautas lielākais lāsts ir latviešu necienīgā attieksme pret savas tautas godīgākajiem un gudrākajiem cilvēkiem. Iespējams, Dievs ir šādā formā nolādējis latviešu tautu. Latvieši neciena savus spējīgākos cilvēkus arī pēc viņu nāves, kas citās tautās nav sastopams (vai ir reti sastopams, kaut gan nevienu piemēru nevaru nosaukt). Un tas ir ļoti briesmīgi. Dieva lāsts ļoti būtiski atsaucās uz latviešu tautas dzīvi. Tā ir dzīve bez gudru, talantīgu, morāli cēlu cilvēku ietekmējošās līdzdalības. Tā rezultātā latviešu dzīves procesus nosaka pelēki un amorāli indivīdi. Tā tas notiek visos kultūras segmentos. Tā ir dzīve, kurā nav vietas pasionāriem cilvēkiem. Tā ir dzīve, kurā nav vietas īstiem zinātniekiem, māksliniekiem, rakstniekiem, inženieriem, politiķiem. Tā ir tautas dzīve, kuras lielākās garīgās kultūras vērtības ir radītas svešās zemēs, uz kurām bija spiesti pārcelties spējīgākie latvieši. Tā ir tautas dzīve, kuras garīgo mantojumu ir vispamatīgāk izpētījuši cittautieši. Tā ir tautas dzīve bez citu tautu cieņas. Necieņa ir totāla, jo pat tik dziļi neciena, ka nolemj latviešus iznīcināt kā nevērtīgu tautu. Šodien šī dzīve ir sasniegusi kulmināciju, jo padomju laikā valdošie valstiski universiālie standarti veicināja spējīgāko cilvēku attīstību. Spējīgākie cilvēki tika atlasīti, atbalstīti, stimulēti, novērtēti. Latviešu nevērtīgajai dzīvei ir gan kolektīvs raksturs, gan individuāls raksturs, ietekmējot atsevišķu indivīdu likteni. Talantīgo, gudro, godīgo indivīdu likteni. Un tas ir drūms liktenis. Tas ir latviešu tautas lāsta diktētais liktenis, kad talantīgs, gudrs un godīgs cilvēks netiek atzīts, novērtēts un tiek nepārtraukti vajāts, kas ir sava veida latviešu kolektīvais nosodījums par uzdrīkstēšanos atšķirties no pelēkās masas ar savu talantu, intelektuāli un morāli augsto potenciālu.

Slikts piemērs ar Repši. Nevienam izņemot sponsorus viņš neinteresē un viņa nosodījums tiešām nav nekā vērts.

Izlasot virsrakstu, domāju, ka tas būs par vakardienas hokeju :)

Virsraksts te tāds būtu liekams - Kad muļķiem iedod varu

Ja par politiķu izdarībām runā līdzībā ar teātri, tad tās reizēm ir kā absurdas, nenopietnas darbības, papildinātas ar rupjiem, pareizāk sakot, ciniskiem jokiem un spilgtiem izlēcieniem, vienā vārdā farss, kā sauc komēdijas vai vodeviļas ar ārišķīgiem, parupjiem efektiem.