Militārpersonas tiešumā

Radeva iniciatīvas Krievijā gan īpašu interesi neizraisīja. Pirmkārt, Krievijā nav aizmirsts, ka tieši Bulgārijas nostāja 2014. gadā noveda pie projekta Dienvidu straume apturēšanas un aizstāšanas ar Turku straumi un Ziemeļu straumi 2. Otrkārt, Bulgārija ir parlamentāra republika, kur prezidenta pilnvaras ir galvenokārt reprezentatīvas. Lai arī Radevs ir zināms kā Bulgārijas ekonomiskās sadarbības ar Krieviju atbalstītājs un tieši šīs nostājas dēļ arī kļuva par valsts prezidentu, reālos lēmumus pieņem parlaments, bet tur viņa atbalstītāji nav vairākumā. Parlamentārais vairākums tikmēr orientējas uz ASV, bet pēdējās dara visu iespējamo, lai nepieļautu jaunu Krievijas gāzesvadu būvniecību uz Eiropu. Attiecīgi, ja projekts iegūs kaut nedaudz reālas aprises, Sofijai tiks novadīta izglītojošā politinformācija un aprises atkal izplēnēs miglā.

Šo un vēl citu iemeslu dēļ kādas Bulgāru straumes iespējamā parādīšanās pat visoptimistiskākā scenārija gadījumā ir tālas un maz ticamas nākotnes jautājums, kas gan neliedz Bulgārijas prezidentam vismaz cerēt uz kādiem ieguvumiem no savas nostājas. Tas ir atgādinājums apvienotajai Eiropai, ka līdz ar atteikšanos no Dienvidu straumes Bulgārija ir zaudējusi gaidāmos valsts budžeta ieņēmumus vismaz 800 miljonu eiro gadā apmērā. Tāpat Radeva runas var izrādīties tīkamas Maskavai, kura var kļūt pielaidīgāka attiecībā uz citiem projektiem, un gan jau arī bulgāru vēlētājus prezidenta centieni neatstās vienaldzīgus.

Cits jautājums tikmēr – Radevs nepavisam nav vienīgais Eiropā, kuram pēkšņi parādījusies vai atjaunojusies interese par sadarbību ar Krieviju. Tikai, ja atvaļinātais ģenerālis savu nostāju demonstrē ar militārpersonas tiešumu, tad vesela plejāde kā vecās, tā jaunās Eiropas politiķu un uzņēmēju priekšroku dod mazāk publiskām aktivitātēm.

Savukārt galvenais šādas intereses cēlonis ir ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijas attieksme pret Eiropu kā pret alvas zaldātiņiem, kuru misija ir upurēt sevi nosacītajā kaujas laukā, lai Tramps varētu piepildīt saviem vēlētājiem doto solījumu padarīt Ameriku atkal diženu. Savs krekls, kā zināms, katram tomēr tuvāks, un arī vēlētāji slikti sapratīs bezierunu kapitulāciju. Rezultātā ASV aktivitātes draud novest pie tā, kas Vašingtonai vajadzīgs vismazāk – eiropiešu tuvināšanās ar Krieviju un arī Ķīnu kā ASV alternatīviem globālajiem spēka centriem.