Tostarp tādēļ, ka gāze ir vienlaikus kā fundamentāli nozīmīgs resurss elektrības ražošanai, tā būtiska Eiropas rūpniecības izejviela. Ja vienkāršoti, tad ziemas 20 nedēļās Eiropa, atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem, līdz šim ir tērējusi 50-70 miljardus kubikmetrus gāzes no krātuvēm, kamēr piegādes šajā laikā bijušas ap 9 miljardiem kubikmetriem nedēļā. Šobrīd Eiropas krātuvēs gāzes apjomi jau pārsniedz 95 miljardus kubikmetru, un ziemas iestāšanās brīdī būs tuvi 105 miljardiem kubikmetru. Vienlaikus piegādes pat optimistiskākajā gadījumā nebūs lielākas par 6,5-7 miljardiem kubikmetriem nedēļā, t.i. kopumā par vismaz 40 miljardiem kubikmetru sezonā mazākas, nekā parasti, kas nozīmē – iespēja sagaidīt pavasari bez dramatiskiem satricinājumiem, tādiem kā elektroenerģijas padeves ierobežojumi, ir reāla. Tāpat gāzes patēriņš šajā ziemā būs mazāks nekā iepriekš taupības pasākumu un rūpniecības apjomu samazināšanās dēļ.
Cits jautājums, protams, ir, ka tēriņi solās būt astronomiski, bet energoietilpīgi sistēmisku rūpniecības nozaru (metalurģijas, ķīmiskās rūpniecības, u.c.) uzņēmumi jau ir spiesti apturēt darbību vai ievērojami samazināt ražošanas apjomus. Tāpat ziemas pārdzīvošana nemainīs faktu, ka Krievijas energoresursu piegāžu aizstāšanai Eiropai ir nepieciešami 3-5 gadi. Eiropā nav alternatīvas infrastruktūras, bet globālā mērogā – alternatīvu resursu. Tam ir nepieciešamas iespaidīgas investīcijas, attiecībā uz kurām entuziasms nav vērojams.
Galvenais iemesls potenciālo energoresursu piegādātāju rezervētajai attieksmei tikmēr ir pašas Eiropas enerģētiskā politika, jeb tā sauktais zaļais kurss. Eiropas plānu pārejai uz atjaunojamo enerģētiku pamatā ir pieņēmums, ka vienmēr būs pieejama lēta gāze, un ka tieši Eiropa būs tā, kas diktēs savus noteikumus pārdevējiem. No Energiewende (enerģētiskā pagrieziena) eiropieši atteikties negrasās, solot to īstenot desmitgades laikā, kamēr resursu piegādātājiem jaunu projektu īstenošanas gadījumā ir nepieciešams garantēts noiets vismaz 15-20 gadu garumā.
Iepriekšminēto, kā arī virknes citu iemeslu (piemēram, krīzes Francijas atomenerģētikā) dēļ pastāv aizdomas, ka Eiropai vēl ne vienu vien gadu nāksies pavadīt dārgu un deficītu energoresursu apstākļos. Ar pesimistisku piebildi, ka situāciju var mainīt vienīgi liela mēroga globāla vai rietumu ekonomiskā krīze.