Nedz rietumvalstu politiķi, nedz plašsaziņas līdzekļi notikumam nepievērsa īpašu uzmanību, lai gan runa šajā gadījumā ir ne vairāk un ne mazāk kā par pasaulē lielākās brīvās tirdzniecības zonas izveidi, kura varētu aptvert trešdaļu globālās ekonomikas un pusi visas planētas iedzīvotāju. RCEP, kuras noslēgšanu virza tādas valstis kā Japāna, Ķīna un Indija un kuras potenciālo dalībnieču sarakstā ir arī Dienvidkoreja un Austrālija, var parādīties jau šā gada beigās. Ņemot vērā iesaistīto valstu iespaidīgo ekonomiskās izaugsmes potenciālu, ir maz šaubu, ka izveides gadījumā tieši RCEP kļūs par planētas galveno ekonomisko lokomotīvi un būtībā globālās ekonomikas centru.
Ne mazāk svarīgi šajā gadījumā ir, ka ekonomisko interešu vārdā kopsaucējus spēj atrast arī reģionālās lielvalstis, starp kurām pastāv šķietami nesamierināmas politiskas pretrunas. It īpaši tas attiecas uz Ķīnu un Indiju, kā arī uz Ķīnu un Japānu, lai gan domstarpību robežstrīdu un vēsturisko pāri nodarījumu izskatā visdažādākajās variācijās netrūkst arī starp citām potenciālās RCEP dalībvalstīm.
Protams, RCEP parādīšanās vēl nepavisam nav noticis fakts, tostarp arī tādēļ, ka potenciālo partnerības dalībvalstu ekonomiskās intereses ir pārāk dažādas un grūti saskaņojamas. Pastāv pamatotas aizdomas, ka vismaz daļa sarunu dalībvalstu izmanto tās kā iespēju izdarīt spiedienu uz ASV prezidenta Donalda Trampa administrāciju. Tiek cerēts, ka draudi – uzreiz vairāki ASV sabiedrotie var atklāti pāriet Savienoto Valstu galvenās ģeopolitiskās konkurentes Ķīnas pusē – novedīs pie Vašingtonas ekonomiskās politikas pārskatīšanas un liks tai atteikties no ievedmuitām uz citiem ierobežojumiem, vismaz attiecībā uz konkrētām reģiona valstīm.
Cits jautājums jau ir, cik pamatotas ir šādas cerības. Trampa un viņa atbalstītāju darbības balstās uz visai patiesu pieņēmumu, ka starptautiskā tirdzniecība tās līdzšinējā veidolā kļūst ASV arvien neizdevīgāka, radot aizvien vairāk problēmu pašām ASV. Un, ja netiks mainīti spēles noteikumi, tad ASV agri vai vēlu, bet ticamāk, ka agri, sasniegs kādu kritisko robežu un vienkārši sabruks, nespējot nodrošināt pašu radītās globālās sistēmas tālāku funkcionēšanu. Kopā ar ASV, protams, sabruks, arī visa sistēma.
Šādas loģikas ietvaros ASV ir tikai divas iespējas – vai nu mainīt spēles noteikumus sev par labu, kam kategoriski nepiekrīt tirdzniecības partneri, vai arī distancēties no pēdējiem, pat ja tas nozīmē ASV kā globālās lielvaras statusa strauju samazināšanos. Būtisku piekāpšanos tirdzniecības partneriem neviens no šiem variantiem neparedz, un attiecīgi arī iespēja, ka jau šā gada beigās tādā vai citādā veidolā parādīsies RCEP, kurai sekos būtiskas izmaiņas pasaules ekonomiskajā kartē, ir gana augsta.