Šī iniciatīva pirmšķietami radīja nopietnas aizdomas daudziem, ka ziņojumā rakstītā patiesais zemteksts ir lielo valsts kapitālsabiedrību nodošana pilnīgai privatizācijai, ko turklāt šobrīd nemaz nepieļauj savulaik speciāli pieņemti likumi. Cita starpā vislielākās diskusijas šajā sakarā izvērtušās par divām valsts kapitālsabiedrībām – Latvijas valsts mežiem un Latvenergo.
Būtiska gan ir nianse, ka runa nav par simtprocentīgu, piemēram, pieminēto uzņēmumu, privatizēšanas ieceri, bet gan salīdzinoši nelielas daļas – vidēji ap 10 procentiem kapitāla daļu –, tā teikt, palaišanu publiskajos vērtspapīru tirgos, lai piesaistītu privāto kapitālu gan pašam uzņēmumam, gan sekmētu kapitāla tirgus attīstību, gan beigu beigās uzlabotu situāciju valsts ekonomikā kopumā.
Tie, kuriem ir interese par šiem notikumiem, noteikti jau iepazinušies gan ar priekšlikumu, gan arī ar daudzajiem viedokļiem, kas šobrīd publiskajā telpā ir izteikti sadalījušies divās daļās – par vai pret. Šķiet, ir salīdzinoši maz vienaldzīgo.
Taču manā skatījumā domstarpību pamatā ir pavisam banāli iemesli, kas ir maz saistīti ar potenciālo rīcību ar valsts kapitālsabiedrībām. Tie faktori, kas, atļaušos teikt, vismaz pusi sabiedrības dara bažīgu par Finanšu ministrijas priekšlikumu, ir diezgan tieši saistīti ar sabiedrības uzticēšanos (pareizāk sakot – neuzticēšanos) politiķiem un ierēdniecībai.
Šeit vietā ir premjeres Evikas Siliņas (JV) paustais: "Demokrātiskā valstī, manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka mēs atklāti un godīgi diskutējam arī par sarežģītām lietām."
Var piekrist premjerei, ka ir svarīgi godīgi diskutēt, taču vienlaikus gribas viņai atgādināt, ka problēma jau nav diskusijā, bet tajā, ka ne politiķi, ne ierēdņi nespēj skaidri un savlaicīgi (turklāt ne latviešu, ne birokrātu valodā) sabiedrībai izstāstīt, kāpēc konkrētas lietas ir jādara tagad un tieši tā un ko mēs no tā visa iegūsim ilgtermiņā kā sabiedrība. Tieši šis patlaban iztrūkst, un izskatās, ka iztrūks arī turpmāk. Bet tad nevajag sabiedrību kaunināt, ka tā bieži pret daudzām lietām iebilst. Jo iebilst pret to, par ko nav informācijas un kas rada aizdomas par iespējamām blēdībām. Respektīvi – ir reizes, kad klusēšana tomēr nav zelts.