Nesistēmisko liberāļu savdabība

Lai arī drošības dienesti turpina izmeklēšanu un nesteidzas ar vainīgo nosaukšanu, aizdomās turamo nav daudz, jo vairāk tāpēc, ka terora akts bija rūpīgi plānots un pieskaņots Krievijas prezidenta Vladimira Putina vizītei Sanktpēterburgā. Šāda mēroga akcijas ir pa spēkam tikai "nopietnām" teroristiskām organizācijām, kamdēļ aizdomas krīt uz tā dēvētās Islāma valsts atbalstītājiem vai atlikušajiem čečenu separātistiem, no kuriem daudzi pievienojušies Islāma valstij. Ir vēl arī dažas citas radikālo islāmistu internacionāles, kuru rindās netrūkst bijušās PSRS valstspiederīgo, kas savulaik pievienojušies radikāļiem Sīrijā, bet tagad vēlas atriebties Maskavai par tās iejaukšanos Sīrijas konfliktā prezidenta Bašāra el Asada spēku pusē.

Var diskutēt, vai Krievijas lēmums iejaukties Sīrijas konfliktā ir palielinājis vai samazinājis terora draudus pašā Krievijā – viens no galvenajiem oficiālajiem iemesliem, ar ko tika pamatota iesaistīšanās Sīrijas konfliktā, bija nepieciešamība novirzīt cīņu pret terorismu aiz Krievijas robežām, tomēr galvenā versija ir skaidra, atliek vienīgi jautājums par konkrētu organizāciju un konkrētiem izpildītājiem. Nav šaubu, ka to labi saprot arī virknes pasaules valstu un starptautisko organizāciju vadītāji, kas nekavējās izteikt līdzjūtību terora aktā cietušajiem un bojā gājušo piederīgajiem, kā arī piedāvāja Krievijai dažādu palīdzību, ja tāda būs nepieciešama.

Uz šāda fona savdabīga šķiet pat ne dažu, bet daudzu Krievijas tā dēvētās nesistēmiskās liberālās opozīcijas vadoņu nostāja. Tā vietā, lai kaut vai pacenstos izteikt līdzjūtību saviem līdzpilsoņiem, par kuru laimi un gaišo nākotni opozicionāri (nez kādēļ nav īpašas vēlēšanās saukt viņus vārdos, ikviens interesents pats var iepazīt šo personāžu paziņojumus internetā) sola cīnīties, terora akta organizēšanā nekavējoties metās vainot "asiņaino Putina režīmu" un Krievijas drošības dienestus, kuriem šāda akcija it kā nepieciešama, lai novērstu sabiedrības uzmanību no "masu protestiem pret korupciju Krievijas valdībā" un "piegrieztu skrūves" opozīcijai. Ko līdzīgu vēl iedomājās vēstīt vienīgi Ukrainas oficiālie plašsaziņas līdzekļi un atsevišķi Twitter entuziasti, tajā skaitā arī Latvijā.

Fakts, ka paziņojumos nav nekādas loģikas un ka tie liecina kā minimums nevis par vienkāršu, bet gan totālu situācijas Krievijā nepārzināšanu, to autorus nez kādēļ nemulsināja. Tieši tāpat, kā nemulsināja kaut vai elementāras cieņas trūkums pret terora aktu upuriem. Ja tas būtu atsevišķs gadījums, to varētu arī ignorēt, taču, tā kā tie tomēr nav tikai kādu dīvaiņu demarši, neviļus rodas neglaimojošas pārdomas par Krievijas tā dēvēto liberālo opozīciju, tās kvalitāti un mērķiem.