Radzualīns, jāpiebilst, 2009. gadā nāca pie varas masu protestu rezultātā un arī zaudēja amatu pēc nedēļām ilgiem galvenokārt tā dēvētās Z paaudzes protestiem. Sašutuši protestētāji savukārt bija gan par kopējo bēdīgo stāvokli valstī, gan par to, ka Radzualīns pats bija ieslīdzis visos tajos netikumos, pret kuriem savulaik bija cīnījies kā iepriekšējo protestu līderis un kurus bija solījis apkarot.
Interesanti, ka no valsts bijušais prezidents tika izvests Francijas militārajā lidmašīnā uz vienu no tās aizjūras teritorijām, un sākotnēji viņš atteicās atkāpties, paziņojot, ka turpinās vadīt valsti no ārzemēm. (Šo notikumu gaitā atklājās, ka Radzualīns ir arī Francijas pilsonis vai pat, kā apgalvo daļa vietējo mediju, vispār tikai Francijas pilsonis.) Tomēr pēc tam, kad varu valstī pārņēma militārpersonas, Madagaskaras parlaments nobalsoja par Radzualīna atstādināšanu.
Par jauno valsts vadītāju ir kļuvis elitārās īpašo uzdevumu vienības CAPSAT komandieris, pulkvedis Maikls Randrianirins. Viņš ir apturējis valsts konstitūcijas darbību, kā arī izveidojis prezidentālo padomi, kura sastāv no militārpersonām un žandarmērijas pārstāvjiem. Drīzumā tiek solīta arī jaunas valdības izveide, bet jaunas vēlēšanas ir solītas nākamo divu gadu laikā, kas šādos gadījumos gan ir solījums, kurš bieži paliek neīstenots.
Pati par sevi varas maiņa Madagaskarā nav nekas neparasts – šādi scenāriji Āfrikā tiek piedzīvoti regulāri. Tajā pašā laikā minētie notikumi ir uzskatāmi gluži vai par klasisku piemēru visām tām tendencēm, kādas šobrīd piedzīvo krietns skaits pasaules nabadzīgāko valstu. Pavisam nesen pēc analoga scenārija (protams, ņemot vērā vietējo specifiku) tika piedzīvota varas maiņa Nepālā.
Vieno visas šīs varas maiņas politisko elišu mazspēja un atrautība no reālās situācijas (īpaši spilgti tas izpaužas Francijas bijušajās kolonijās), liels skaits jaunu, ar situāciju neapmierinātu iedzīvotāju (Madagaskarā iedzīvotāju vidējais vecums ir 19,2 gadi), kuriem vienlaikus nav nedz savu politisko līderu, nedz spēju vadīt valsti, un fakts, ka bruņotie spēki ir vienīgais ilgtermiņā stabilais institūts (un arī sociālais lifts) tajās. Viss kopā tas savukārt nozīmē, ka šādi scenāriji ir gaidāmi vēl un gana kuplā skaitā.