Jau gadiem ir vērojams, ka tieši visdažādāko uzskatu politiskajiem radikāļiem ne īpaši patīk sevi apgrūtināt ar nopietnu ekonomisko problēmu risināšanu, toties ļoti patīk pieķerties kādai emocionālai tēmai, kas nereti ir savērpta ap viena konkrēta cilvēka likteni, un tad veidot savu politisko popularitāti, plaši izsakoties par šo tēmu.
Tā, piemēram, Latvijas iedzīvotāju labklājību maz ietekmē tas, kāds piemineklis atrodas vai arī ir ticis nogāzts kur citur pasaulē, taču mūsu radikālākajiem politiķiem, izmantojot interneta iespējas, šis temats kļuvis par pamatu ambiciozai pašizpausmei. Par ārvalstīs notiekošajiem procesiem, protams, vajag interesēties, vajag tos analizēt un vajag arī par tiem diskutēt, taču smieklīgs ir mūsu pašmāju politisko radikāļu paštaisnais tonis, ka, lūk, viņiem, ir tas vienīgais, pareizais viedoklis.
Turklāt problēma nav tikai politisko radikāļu līdz komiskumam sakāpinātajā kategoriskumā. Problēma ir arī tajā, ka politiķi ar šādu kategoriskumu savu potenciālo vēlētāju acīs degradē ne tikai paši sevi, bet arī tās idejas, ko pārstāv viņu politiskā spēka mērenākā daļa. 13. Saeimas vēlēšanu rezultāti spilgti parādīja, ka mūsu sabiedrībā ir pieprasījums pēc daudzveidīga politiskā piedāvājuma.
Nenoliedzami, savi piekritēji ir liberālajām idejām, un, piemēram, ne mazums jaunākās un vidējās paaudzes inteliģences pārstāvju izjūt simpātijas pret liberālām vērtībām. Taču, ja tiek augstprātīgi paziņots, ka bez galējā liberālisma influenceru visgudrā skaidrojuma citi cilvēki pat nesapratīs, kā uztvert apkārtējo pasauli – sākot no kultūras izpausmēm līdz vēsturiskiem faktiem –, tad tiek apēnota pašu liberāļu reputācija, jo kā var popularizēt brīvību un vienlaikus norādīt, ko un kā citiem vajadzētu domāt?
Tieši tāpat arī galējs, radikāls nacionālkonservatīvisms, kas nevairās no agresīva naidīguma paušanas, demonstrē histēriskas bailes no pārmaiņām, raugās tikai pagātnē un koncentrējas vienīgi uz iepriekšējo paaudžu pieredzi, ignorējot šolaiku cilvēku tiesības dzīvot mūsdienīgā sabiedrībā, atņem pievilcību nacionālkonservatīvai politikai.
Protams, ir tāda sabiedrības daļa, kam radikāli uzskati simpatizē, taču tā nav visa mūsu nācija. Gan jau nākamo vēlēšanu rezultāti parādīs, ka savs piekritēju loks ir arī līdzsvarotam centriskumam.
Dostojevskis
Labspadoms
?