Šādus datus sociālajos tīklos nesen publiskoja pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš. To, ka valdības darbs raisa vienaldzību, aptaujā bija norādījuši 12% respondentu. Optimismu valdības darbs raisa vien 4% aptaujāto un apmierinātību – arī vien 4%.
Var pieļaut, ka respondentu redzējums attiecas ne tikai uz pašreizējo premjerministri Eviku Siliņu un viņas vadītās valdības ministriem, bet gan plašāk uz visiem tiem politiķiem, kuri ir pie varas. Turklāt Dienai neformālās sarunās vairāki cilvēki ir sacījuši, ka tieši šo pašreizējo valdību raksturo tas, ka tā neizceļas ar atmiņā paliekošām personībām.
Protams, gan Latvijā, gan citās valstīs ir cilvēki, kuri dusmojas uz politiķiem vienmēr un ir gatavi vainot politiķus par visām nebūšanām – sākot no pašu individuālajām problēmām līdz pat tādiem ārvalstīs notiekošajiem procesiem, kurus konkrētas valsts politiķi nekādi nevar mainīt. Atliek vien atcerēties, ka pat pasaules lielvaras ASV prezidenta Donalda Trampa solījumi izbeigt Krievijas sākto karu Ukrainā joprojām nav noveduši pie kara beigām. Tāpat arī jāņem vērā, ka sabiedrības neapmierinātība ar politiskās elites lēmumiem sastopama arī turīgās valstīs ar senām demokrātijas tradīcijām, un piemērs tam ir ieilgušais politiskais haoss Francijā.
Tomēr brīžiem gan Latvijas pašreizējās valdības un kopumā politiskās elites aktualizētās prioritātes tiešām raisa pat ja ne dusmas vai neapmierinātību, tad izbrīnu gan. Tā, piemēram, daudzas tēmas, ko aktualizē plaši zināmā Stambulas konvencija, nenoliedzami ir būtiskas, bet vai tiešām patlaban ir īstais brīdis, lai strīdos par šo konvenciju šķeltu Latvijas sabiedrību? Mēs dzīvojam tādā laikā, kad gan Latvijā, gan citur pasaulē sanaidot labēji konservatīvās aprindas ar kreisi liberālajām aprindām izdodas ļoti viegli, un tā rezultātā arī polarizējas sabiedrība. Vai tiešām mums Latvijā tas ir vajadzīgs?
Jau vairāk nekā piecus gadus (kopš 2020. gada pavasara) Latvijā, tāpat kā daudzviet citur pasaulē, valda pastiprināta spriedze, kas aizsākās ar kovidpandēmiju un turpinājās ar Krievijas iebrukumu Ukrainā un citiem militārajiem konfliktiem. Politiķiem, to ņemot vērā, vajadzētu koncentrēties uz iedzīvotāju labklājības stiprināšanu. Mūsu valstī viss nav slikti, bet ir ļoti daudz lietu, ko pilnveidot labklājībā, izglītībā, veselības aprūpē, darba tirgus līdzsvarošanā un ārējās drošības stiprināšanā. Tieši par šo jomu pilnveidi politiķiem vajadzētu rūpēties.