Saules paneļi un demokrātija

Dokumentā gan nav nosaukta kāda konkrēta valsts, tomēr skaidrs, ka tā mērķis ir Ķīnas eksporta ierobežošana uz ASV, jo tieši Ķīna ir pasaulē lielākā abu šo preču ražotāja un eksportētāja. (Tāpat lēmums ietekmēs arī Dienvidkoreju, kas ir liela veļas mašīnu ražotāja.) Tiesa, saules paneļi un veļas mašīnas ir tikai niecīga daļa no Ķīnas eksporta, un attiecīgi arī atbildes pasākumu mērogi, ja tādi sekos, uz vispārējā fona būs nelieli. Tomēr, tā kā Ķīnas eksports (apvienojumā ar pašu ASV kompāniju darbībām) ir novedis pie daudzu industriju panīkuma Savienotajās Valstīs, bet Tramps ir solījis reanimēt visas šīs industrijas, dažādi ierobežojoši pasākumi var vērsties plašumā un sliktākajā gadījumā pāraugt par lavīnu, kas, ja ne noslauka, tomēr būtiski maina visu pastāvošo starptautiskās tirdzniecības sistēmu.

Oficiāli Ķīnas varas iestādes gan izvairās draudēt ar atbildes pasākumiem, lai gan iespēju atbildēt Pekinai netrūkst, bet galvenās cietējas būs ASV bāzētās starptautiskās korporācijas, no kurām daudzām tieši Ķīna ir viens no galvenajiem vai pat galvenais noieta tirgus. Tā Ķīnas oficiālie plašsaziņas līdzekļi dod nepārprotamus mājienus, ka Pekina varētu atteikties no daudzmiljardu līgumiem ar aviobūves gigantu Boeing, pārorientējoties uz tā eiropiešu konkurentu Airbus, krasi ierobežot amerikāņu automašīnu un viedtālruņu importu, samazināt ASV studējošo ķīniešu skaitu un spert vēl lielu skaitu līdzīgu soļu, tostarp padarot nepanesamu amerikāņu korporāciju ražotņu darbību Ķīnā. Nedrīkst aizmirst, ka Ķīna oficiāli ir pasludinājusi mērķi pārorientēt valsts ekonomiku no eksporta uz iekšējo tirgu, bet tirdzniecības karš ar ASV tikai veicinās šī plāna īstenošanu.

Lai arī vērienīga tirdzniecības kara ticamības pakāpe šobrīd tomēr nav augsta, jau pati šādas iespējas pastāvēšana ir signāls par veselu plejādi problēmu, kas visas ir rietumu virzītā globalizācijas modeļa tiešas sekas. Par rietumvalstu ekonomisko, arī politisko dilemmu ir kļuvis ne jau tikai fakts, ka Ķīna globalizācijas piedāvātās iespējas ir izmantojusi daudzkārt efektīvāk nekā ASV un citas rietumvalstis. Vēl vērienīgāka problēma ir iespaidīgais to rietumvalstu pilsoņu skaits, kuri globalizācijas rezultātā ir izrādījušies zaudētāji un pieprasa kādreizējās labklājības, darba vietu un daudz kā cita atgriešanos pašu valstīs. Šāda situācija ne tikai aktualizē jautājumu par nacionālo valstu un starptautisko korporāciju attiecībām, bet ir arī radījusi daudz jautājumu par Rietumu parauga liberālās demokrātijas efektivitāti un atbilstību tā dēvētā mazā cilvēka interesēm. Visas šīs dilemmas, kā ekonomiskās, tā politiskās, agri vai vēlu nāksies risināt, un pastāv aizdomas, ka risinājumi nepavisam nebūs demokrātiski jēdziena šā brīža izpratnē.