Piedevām nav iespējams apgalvot, ka negaidītas būtu ASV prezidenta Donalda Trampa aktivitātes, sākot kontaktus ar Maskavu, kā arī paziņojumi par jaunās ASV administrācijas vēlmi iespējami ātrāk panākt uguns pārtraukšanu Ukrainā, visu atbildību par tālāko Ukrainas atbalstīšanu pāradresējot Eiropai (pie viena neaizmirstot pieprasīt vērienīgu kompensāciju no Ukrainas par visiem iespējamajiem iepriekšējiem ASV tēriņiem). Viss iepriekšminētais un vēl daudz kas līdzīgs tika solīts Trampa priekšvēlēšanu kampaņas laikā, turklāt uzsverot, ka karš Ukrainā nav viņa (raugoties plašāk – nacionālkonservatīvo ASV), bet gan Eiropas un iepriekšējā ASV prezidenta Džo Baidena (simbolizējoša liberāli globālās ASV) karš.
Aiz šiem vārdiem stāv sava dzelžaina loģika, bet uz priekšu Trampu un viņa komandu dzen kā iekšpolitiskā, tā arī ģeopolitiskā motivācija. Pēdējās ietvaros par ASV galveno ģeopolitisko konkurentu nepārprotami tiek uzskatīta Ķīna. Lai tai pretstāvētu, Trampam (aizsaulē aizgājušā Henrija Kisindžera uzskatu piekritējam) ir svarīgi panākt vismaz Krievijas neitralitāti. Jo īpaši tāpēc, ka ASV nepietiek resursu vienlaicīgai konfrontācijai ar abām galvenajām nerietumu lielvarām.
Cits jautājums, ka ASV jaunās administrācijas pāriešana no iepriekšējiem spēles noteikumiem uz cinisku reālpolitiku, tostarp pat nevis vienkārši nerēķinoties ar Ukrainas un apvienotās Eiropas interesēm, bet pat neslēpjot gatavību tās izmantot norēķiniem ar Maskavu, ir tik spēja un vērienīga, ka gan Kijeva, gan Brisele šādam pavērsienam ir izrādījušās atklāti negatavas.
Ir vērts arī uzsvērt, ka gan Ukrainai, gan apvienotajai Eiropai jaunā situācija nozīmē būtībā katastrofu. Ukrainai saprotamu iemeslu dēļ, bet Briselei ne tikai drošības apsvērumu dēļ, bet arī tāpēc, ka ar Ukrainas atbalstīšanu nepubliski tika saistītas lielas cerības ar Eirāzijas mēroga lielvaras statusa iegūšanu, ko pavērtu iespēja no spēka pozīcijām (termins, kas šajā konkrētajā gadījumā sākotnēji parādījās Eiropā) diktēt Krievijai turpmāko attiecību noteikumus.
ASV distancējoties no Ukrainas tālākas atbalstīšanas, apvienotās Eiropas struktūrām un vadošajām valstīm tagad savukārt ir jāmeklē atbilde uz jautājumu, cik lielā mērā tā ir gatava turpināt savu iepriekšējo kursu būtībā vienatnē. Šī atbilde nešaubīgi būs kritiski svarīga Eiropas nākotnei.