Tauta, kas ķepurojas

Līdz ar to liels bija mans pārsteigums, redzot, ar kādu aizrautību šo ziņu sociālajās vietnēs sāka tiražēt varas partiju politiķi. Vienotību pārstāvošais Ainars Latkovskis, piemēram, šajā sakarībā rakstīja: "Pēdējais World Economic Forum ziņojums noteikti satrieks vissslikti.lv auditoriju. Tas taču nekad nevar būt!" Te gribas atbildēt: cienītais, šī nu ir tā reize, kad augstais rādītājs ir, nevis pateicoties, bet gan par spīti jūsu pūliņiem. To uzrāda arī stāsts par mikrouzņēmējiem – cik strauji pieauga to skaits, kad attiecīgo nodokļu maksāšanas režīmu ieviesa, un kā to jau pieminētās Vienotības pārstāvji centušies iznīdēt.

Pie mums daudz lielāka sabiedrības daļa nekā pārsvarā valstu Eiropā redz, ka uz valsti, tās vadītājiem nav ko paļauties, ja gribas dzīvot labāk, ir jāķepurojas pašam.

Kā tajā pasakā par vardi saldkrējuma podā – iespēja vai nu noslīkt, jo neviens nenāks palīgā, vai ķepuroties, līdz krējums saiet sviestā, uz kā tad var atsperties, lai tiktu sveikā.

Arī politiķa piesauktā "vissslikti" attieksme faktiski izriet no neapmierinātības ar lēno valsts attīstības gaitu. Apzināmies, ka dzīve viena, gribam uzspēt dzīvot labāk, cīnāmies par to, un gluži loģiski, ka mūs tracina it viss, kas tam ceļā, – politiķu muldēšana reālu darbu vietā, nodokļu maksātāju naudas šķērdēšana, nekvalitatīvs darbs. Piemēru netrūkst: Barona ielas remonts, e-skola un e-veselība, vairākkārt piedzīvotā algu celšana valsts pārvaldei vienlaikus ar jauniem nodokļiem uzņēmējdarbībai utt. Proti, šis "vissslikti" ir nevis kā kāda resnvēdera pukstēšana par sliktu boksera cīņu, to vērojot pie televizora ar popkorna tūtu rokās, bet gan lielas komandas spēlētāja neapmierinātība ar to, ka ne visi savu darbu izdara līdz galam kvalitatīvi. Turklāt šī kritika pārsvarā gadījumu ietekmē arī paša darītā vērtējumu. 

To vēl nemana, bet nebūtu slikti, ja arī politiķi priecātos, ka ir daļa no rosīgas, aktīvas, iniciatīvu bagātas tautas. Sākums ceļā uz plaisas mazināšanu starp eliti un uzņēmējdarbības gara bagāto tautu.