Virtuālā kauja par Austrumgutu

Austrumguta Bašāra el Asada režīma oponentiem un viņus atbalstošajām valstīm ir ļoti svarīga gan tādēļ, ka uzskatāmi liecina – baltais karogs joprojām nav izkārts, gan kā diplomātisks trumpis sarunās par Sīrijas turpmāko politisko iekārtu.

Šī iemesla dēļ ANO Drošības padomē arī tika pieņemta rezolūcija nr. 2401 par karadarbības apturēšanu anklāvā, tomēr dokuments neattiecas uz tiem nemiernieku grupējumiem, kas tiek uzskatīti par teroristiskiem, bet tādu Austrumgutā netrūkst. Tāpat neizdodas nodalīt mēreno opozīciju no radikālajiem islāmistiem, un valdības spēku ofensīva turpinās pilnā sparā.

Šī iemesla dēļ ANO Drošības padomē notika asa viedokļu apmaiņa starp Krieviju un ASV, bet nedaudz vēlāk ASV vēstniece ANO Nikija Heilija paziņoja par Savienoto Valstu gatavību vienpusējā kārtā dot triecienu pa Sīriju, atsaucoties uz to, ka Asada spēki neievēro ANO Drošības padomes rezolūciju par uguns pārtraukšanu. Dažādos līmeņos sekoja vēl virkne abu pušu paziņojumu, tostarp apgalvojumi par Asada spēku un nemiernieku plāniem izmantot ķīmiskos ieročus.

Kulmināciju situācija sasniedza pēc tam, kad Krievijas Bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs paziņoja, ka gadījumā, ja radīsies draudi Sīrijā dislocēto Krievijas karavīru dzīvībām (bet trieciena gadījumā tādi neizbēgami radīsies), nekavējoties tiks dots atbildes trieciens kā pa raķetēm, tā pa to "nesējiem". Kā papildu arguments tika publiski nodemonstrētas jaunās raķetes Kinžal, viens no tiem jaunajiem Krievijas ieročiem, par kuriem pavisam nesen paziņoja šīs valsts prezidents Vladimirs Putins.

Būtībā šis diplomātiskais sparings ir noslēdzies ar Krievijas uzvaru, jo pārliecināties, vai Maskava tiešām ir gatava dot atbildes triecienu, piemēram, pa ASV karakuģiem, neviens nevēlas. Tās vairs nebūs lokālas domstarpības, bet jau divu kodolvalstu konflikts, un tikai solis līdz trešajam pasaules karam.

Principā ASV var būt pateicīgas Lielbritānijai, ka šīs domstarpības nav nonākušas visas pasaules plašsaziņas līdzekļu uzmanības centrā, jo

nav zināms, kādi lēmumi tiktu pieņemti gadījumā, ja prese, piemēram, sāktu masveidā apsūdzēt ASV prezidentu Donaldu Trampu neizlēmībā.

Galvenā problēma ir, ka šādas situācijas turpmāk draud atkārtoties aizvien biežāk un ne tikai Sīrijas dēļ, jo lielvalstu intereses kļūst savstarpēji aizvien pretrunīgākas. Tas savukārt ievērojami palielina reāla militārā konflikta izcelšanās iespēju, kura sekas būs katastrofālas visiem un ikvienam. Iespējams, šī ir situācija, kad pienācis laiks apvaldīt ambīcijas un apsēsties pie sarunu galda.