Bez politiskajām interesēm neiztikt, taču riski jāsamazina

Cik no tā, ko jūs gribējāt ielikt šajā budžetā, izdevās?

Vienīgais, ko mēs ielikām papildus tam, kas bija jau paredzēts, ir finansējums reformai, ko esam nosaukuši par finanšu sistēmas kapitālo remontu. Pārējais pamatā ir iepriekšējās valdības sagatavotais budžets, iepriekšējās Saeimas pieņemto lēmumu izpilde. Varam piekrist vai nepiekrist iepriekšējās valdības darbam, tomēr jārēķinās, ka dzīvojam tiesiskā valstī, un ir nepieciešams nodrošināt pēctecību – ja konkrēti lēmumi pieņemti, tie arī būtu jāīsteno. No mana viedokļa raugoties, šis vēl nav mūsu valdības politikas budžets, mēs to saucam par tehnisko budžetu. Ja mēs būtu tajā centušies ielikt savu politiku, domāju, labi ja līdz Jāņiem to pieņemtu.

Pieminētais kapitālais remonts attiecas tikai uz banku sistēmas sakārtošanu atbilstīgi Moneyval ieteikumiem vai arī uz cīņu pret PVN shēmām, kas bez banku palīdzības nav īstenojamas, un uz milzīgā nodokļu parāda uzkrāšanos, kas savukārt nav iespējama bez pielaidīgas VID attieksmes pret nodokļu parādniekiem?

Visā Eiropā valsts ieņēmumu dienestiem ir grūtības ar šīm piramīdu shēmām, jo tās iet pāri valstu robežām. Doma par kapitālo remontu vairāk attiecas uz banku uzraudzību. Līdz šim mūsu banku uzraugs, kā visā pārējā Eiropā, pamatā tradicionāli koncentrējās uz to, lai uzraudzītu banku likviditāti, vai bankas pareizi izvērtē aizņēmēju spēju atmaksāt, cik liels vai mazs ir kredītportfelis, cik tas stabils utt. Taču pasaule kopš krīzes krasi mainījās. Ja 2008., 2009. gadā tiešām galvenais bija likviditātes risks, tagad apzināts, ka vislielākais risks Eiropas finanšu sistēmai ir naudas atmazgāšana, kas ne tikai, bet pārsvarā Eiropā ienāk no Krievijas un bijušajām PSRS valstīm. Tāpēc Eiropas līmenī pieņemtas regulas un direktīvas (es pats esmu bijis divu direktīvu līdzautors), lai stiprinātu nelegāli iegūto līdzekļu legalizācijas novēršanas un terorisma finansēšanas novēršanas (NILLTFN) sistēmu kopumā Eiropā. Latvijā arī, protams, visi tam nepieciešamie likumi ir ieviesti, bet mūsu banku uzraugam šo risku uzraudzību "piekniedēja" klāt pie pamatuzdevuma uzraudzīt likviditāti. Tāpēc nebūtu īsti vietā kritizēt mūsu banku uzraugu – banku uzraugs rīkojies atbilstoši likumiem un ieradumiem. Proti, ja banka nelikvīda, to var sodīt vai slēgt, savukārt, ja bankas likviditāte ir laba, nav iemesla iejaukties. Tas, ko mēs tagad mainām, faktiski ir banku uzrauga pamatuzdevumi. Mēs līdzvērtīgi likviditātes uzraudzībai likumā paredzēsim arī naudas atmazgāšanas risku uzraudzību.

Un esošais FKTK sastāvs ar šo funkciju nevarētu tikt galā, lai gan pēdējā laikā arī to pildījis? Tātad vienlaikus izsakāt arī neuzticību līdzšinējam banku uzraugam?

Tā nav neuzticības izteikšana. Mēs neveidojam jaunu institūciju, taču esošajai institūcijai fundamentāli pārdefinējam mērķus. Līdz ar to arī paredzam mainīt uzrauga iecelšanas kārtību, meklējot pretendentus konkursa kārtībā. Šobrīd ir pieci padomes locekļi, no kuriem divus ieceļ Saeima, un tad tālāk viens no viņiem ieceļ amatos pārējos trīs, kas kā padomes locekļi vienlaikus ir arī departamentu direktori. Interešu konflikts tādā ziņā, ka neskaidrs, kurš uzrauga, kurš izpilda, jo nevar jau sevi uzraudzīt. Mēs gribam, lai būtu pieci neatkarīgi padomes locekļi – visi Saeimas iecelti, vēlams, rēķinoties ar konkrētām specialitātēm vai atbildības sadalījumu. Piemēram, viens varētu būt specializējies naudas atmazgāšanas jomā.

Piecas ietekmīgās partijas sadalīs amatiņus, un visiem būs labi pēc tāda "kapitālā remonta"?

Nē, ir paredzēts, ka pretendentus atlasīs atklātā konkursā, ko rīkotu Valsts kanceleja, izmantojot personāla atlases firmas pakalpojumus, un Saeima, iepazīstoties ar izvēlētajiem pretendentiem, ar balsojumu apstiprinātu.

Politiskās intereses neparādītos? Kaut vai noraidot kādu, kas šķietami simpatizē "nepareizajiem"? 

Nevienā valstī nav iespējams izvairīties no politiskajām interesēm, bet jādara viss, lai samazinātu riskus. Labs piemērs ir jaunā VID vadītāja. Iepriekšējās valdības laikā arī ar konkursu izvēlējās tagadējo vadītāju, kuru, gaidot jaunās valdības izveidošanu, neapstiprināja. Mēs konstatējām, ka atlase bijusi korekta, frakcijas uzklausīja amata pretendenti, un kandidāte tika atbalstīta.

Tā, manuprāt, ir pareizā sistēma. Latvijā ir divi miljoni cilvēku, protams, visi cits citu nepazīst, tomēr ļoti daudzi no tiem, kas ir ekonomiski vai politiski aktīvi, pazīst cits citu. Ja kāds ar kādu agrāk kopā strādājis un tagad tas otrs ir politikā, tāpat kādam draugs, brālēns, kaimiņš vai studiju biedrs ir politikā, teikt, ka mēs varam jebko darīt, paliekot apolitiski, ir tas pats, kas teikt, ka mēs varam jebko darīt bez emocijām. Mums visiem ir emocijas. Bet šajā gadījumā mēs veidojam sistēmu, kura pēc iespējas samazina risku, ka tieši politiskā veidā varētu iejaukties vai iecelt kādu, kurš nav kompetents vai piemērots.