Igaunijā likuma priekšā visas baznīcas ir vienādas

Latvijā šobrīd kļuvuši aktuāli grozījumi reliģisko organizāciju likumā, un saistībā ar tiem aizvien biežāk tiek piesaukta Igaunijas pieredze, galvenokārt kontekstā ar vēlmi liberalizēt mūsu likumdošanu. Kas ir Igaunijas liberālā pieredze, un kā tā izpaužas praksē?

Mēs esam liberāli tādā ziņā, ka Igaunijā oficiāli nav tradicionālo baznīcu, savukārt reliģisko kopienu reģistrācija tagad notiek tiesās, un no reliģiskajām organizācijām netiek prasīts, lai tām būtu kāda ilgstoša vēsture, netiek arī izvirzītas vēl kādas citas līdzīgas papildu prasības. 

Protams, ja vēlāk, jau pēc reģistrācijas, jūs vēlaties kalpot kā kapelāns vai arī kā garīdznieks ieslodzījuma vietās, jums ir nepieciešama sava veida atzīšana, lai varētu to darīt, tomēr es teiktu, ka šī atzīšana ir daudz vairāk atkarīga no konkrētiem cilvēkiem, nevis no piederības kādai konfesijai.

Šeit jāpaskaidro, ka mūsu valstī darbojas Igaunijas Baznīcu padome, kas ir tāda sava veida buferorganizācija starp valsti un baznīcām un kura parakstījusi īpašu sadarbības līgumu ar Igaunijas valdību. 

Šī padome arī ir viens no retajiem gadījumiem pasaulē vispār, kad pastāv un veiksmīgi darbojas šāda būtībā ekumeniska organizācija. 

Padomes ietvaros ne tikai tiek izstrādāta vienota baznīcu nostāja par daudziem jautājumiem, bet risinātas arī praktiskas lietas – sadalīts tas, lai arī nelielais, taču atbalsts, kuru baznīcas saņem no valsts, tāpat padome lielā mērā kontrolē kapelānu kalpošanu armijā, ieslodzījuma vietās un policijā. Atbilstīgi likumdošanai Baznīcu padome iesaka garīdzniekus šo pienākumu pildīšanai, pie kam šiem garīdzniekiem nav obligāti jāpārstāv tās baznīcas, kas ietilpst padomē, viņi var pārstāvēt arī citas baznīcas – mums ir bijuši gadījumi, kad Baznīcu padome kā policijas kapelānus iesaka cilvēkus, kas pārstāv padomē neiekļautas baznīcas. Šajos amatos arī ir gana daudz vakanču, jo tas ir grūts darbs un nav pārāk daudz gribētāju, tamdēļ, ja atrodas piemēroti kandidāti, nosacīti runājot, "no malas", tad padome iebilst reti. Ir jāņem arī vērā, ka visos šajos gadījumos šie cilvēki ir pat vairāk psihologi nekā garīdznieki un sniedz atbalstu kā dažādu konfesiju ticīgajiem, tā arī ikvienam, kuram vienkārši šis atbalsts nepieciešams. Piemēram, armijā karavīri neatkarīgi no savas konfesionālās piederības, tajā skaitā arī tie, kas neuzskata sevi par ticīgiem, uzticas kapelāniem vairāk nekā ierēdņiem vai pat virsniekiem.

Gan jāpiebilst, ka sistēma ir tāda, ka Baznīcu padomei var būt kandidāts uz kapelāna amatu, tomēr valstij ir tiesības šo kandidātu neapstiprināt, ja tiek uzskatīts, ka cilvēks kādu iemeslu dēļ neatbilst amatam. Tāpat teorētiski ir iespējams, ka par kapelāniem kļūst arī cilvēki, kas pārstāv citas reliģijas, ne tikai kristietību. Piemēram, nav izslēgta iespēja, ka ieslodzījuma vietās varētu sākt kalpot musulmaņu garīdznieki, tomēr līdz šim šī iespēja tā arī palikusi tikai teorētiska, praktiski tā nav izmantota.

Reliģiskā izglītība skolās. Vēl viens cēlonis nebeidzamām diskusijām. Kā šis jautājums tiek risināts Igaunijā?

Atbilstīgi Igaunijas likumdošanai reliģiskā izglītība publiskajās skolās nav piesaistīta kādas konkrētas baznīcas, konfesijas reliģiskajiem priekšstatiem, tai jābūt nekonfesionālai. Lai arī mācību programmas izstrādē piedalījusies Baznīcu padome, 

kopumā baznīcām nav gandrīz nekādas ietekmes uz šo priekšmetu. 

Protams, privātajās luterāņu vai katoļu skolās, kādas darbojas Igaunijā, tas tā nav, taču, kas attiecas uz publiskajām skolām, tad tajās ticības mācība notiek tikai valsts apstiprinātu, nekonfesionālu mācību programmu ietvaros, novirzīšanās no šīm programmām nav iespējama. To skolu, es domāju publiskās skolas, kur tiek pasniegts šāds mācību priekšmets, arī ir zem 10% no visu skolu kopskaita.

Garīdznieki vai baznīcu deleģēti cilvēki, ja viņi atbilst tām prasībām, kas tiek izvirzītas izglītības iestāžu pedagogiem, var publiskajās skolās mācīt ticības mācību un ir daudz gadījumu, kad tā arī notiek, taču viņi nevar novirzīties no mācību programmas, pievērsties kādas vienas konfesijas izcelšanai. Galvenais mērķis ir, lai tiktu sniegti kopējie priekšstati par reliģiju, ticību.