Jauno partijas vadītāju nedrīkst izvēlēties šaurā lokā

Es jau vairākas nedēļas nespēju pielikt punktu rakstam par to, kas notiek ap Vienotības septembrī gaidāmo kongresu, kurā paredzēta partijas priekšsēdētāja maiņa. Faktoloģija, kandidāti – kā esošie, tā atkritušie – it kā skaidri, bet ir kaut kas viņu motivācijā un partijas vadības kopējā taktikā, kas mani mulsina. Turklāt atklāti runāt par šo procesu iesaistītie neraujas un neviens kandidāts jau arī nav izvirzīts apspriešanai. Cik dedzīgi un kādu apstākļu dēļ tomēr no amata aiziet Arvils Ašeradens? Ir viedokļi, ka daļēji pamatā ir uzskatu nesakritība ar premjeri Eviku Siliņu par valdības budžeta politiku – par to, ko un kā griezt, ko darīt ar nodokļiem, vienvārdsakot, kurp vest valsti. Tāpat paliek jautājums – kas patiesībā pamudinājis pārdomāt un uz to vairs nepretendēt Andu Čakšu (to viņa man oficiāli apstiprināja), kuru daudzi vēl nesen uzskatīja par spēcīgāko kandidāti ar lielākajām izredzēm? Kad Čakša zaudēja izglītības un zinātnes ministres amatu, bija viedokļi, ka vismaz daļēji premjere viņu izvēlējusies nomainīšanai tieši šo politisko ambīciju dēļ caur partijas priekšsēža amatu pārņemt ietekmi Vienotībā. Vai viss tiešām ir tik vienkārši, kā daži pieredzējuši politiķi spriež – ka ar šo amatu jau varam priekšlaikus apsveikt Jaunās Vienotības Saeimas frakcijas vadītāju Edmundu Jurēvicu, bet otrs pretendents Hosams Abu Meri pakāpsies malā? Šoreiz varbūt saruna ar jums, kurā mēs salīdzinātu informāciju un to, kā mēs šo procesu saprotam, būtu veiksmīgāks formāts nekā raksts. Cik nu jūs būsiet ar mieru par to visu atklāti runāt.

Jā, nu ļoti plašu laukumu jūs iezīmējāt. Sāksim varbūt no tā salīdzinoši vieglākā gala – no cilvēkiem! Kāpēc Ašeradens iet prom? Es domāju, tur pat nav viena sadaļa, tur ir vesels komplekss – viņš amatā ir bijis ļoti ilgu laiku (kopš 2017. gada – red.) un, manuprāt, tiešām ir noguris. Jau iepriekšējās divas reizes viņš šaubījās, vai būtu lietderīgi viņam startēt uz šo amatu – nav tā, ka viņš visus šos gadus ir mērķtiecīgi vēlējies turpināt vadīt partiju. Arī tas, ka, esot finanšu ministra amatā, viņam būtu jāvelta ļoti daudz laika partijas vadīšanai, kas būtu ļoti grūti. Es domāju, ka šis ir viens no viņa pārdomu cēloņiem un šai paaudžu maiņai objektīvi ir jānotiek. Arī cilvēki partijā ir būtiski pamainījušies. Un varētu būt, ka Arvils neredz īsti potenciālu kaut ko vairs izspiest no šīs organizācijas, kāda tā ir tagad. Es domāju, ka Ašeradena lēmuma p