Kultūras pieejamība vai nepieejamība

Pēdējā laikā daudz runā par to, ka darbaspēka trūkumu valstī var risināt, veicinot cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību. Par to arī esam rakstījuši. Taču ne jau darbs vien aktuāls cilvēkiem, tostarp arī tiem, kas pārvietojas riteņkrēslos, – ne mazāk svarīgas ir atpūtas iespējas. Cik tās pieejamas?

Jā, viens ir nokļūšanas iespējas darbā, par ko tagad daudz runā, taču bez darba cilvēkam ir arī brīvais laiks. Mums saka: ejiet, visur piedalieties, bet ne visur taču joprojām var tikt.

Cik apmēram ir to riteņkrēslā esošo cilvēku, ar kuriem būtu jārēķinās kultūras iestāžu pārvaldītājiem?

Ir apbrīnojami daudz. Aizvien vairāk mēs kultūras pasākumos redzam arī cilvēkus riteņkrēslos. Piemēram, bijām uz iluzionista priekšnesumu, tur starp skatītājiem bija pieci, kas pārvietojas riteņkrēslā. Tas notika Arēnā Rīga, tur laimīgā kārtā bija vieta visiem. Bet redzam, ka arī uz citiem koncertiem biļetes pērk cilvēki riteņkrēslos. Mums teica, ka, piemēram, uz Prāta vētras koncertu bijis īpaši daudz cilvēku riteņkrēslos. Un tas ir normāli. Tas, ka esi riteņkrēslā, nenozīmē, ka tev jāsēž mājās, nevari dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Daudzi, kas, piemēram, dzīves laikā guvuši kādas traumas, palikuši bez pārvietošanās iespējām ar kājām, taču strādā un tāpat vēlas iet atpūsties, satikt draugus, labi pavadīt laiku.

Palasiet ANO Konvenciju par cilvēku ar invaliditāti tiesībām, kur 30. pants nosaka, ka kultūras iestādēm ir jābūt pieejamām cilvēkiem ar invaliditāti. Latvija ir ratificējusi šo Konvenciju.

Cik vietas teātra un koncertu zālēs būtu jāparedz riteņkrēslos sēdošajiem?

Ir starptautiski izstrādāta vides pieejamības standartu tabula, kur uzrādīts, cik dažādu pasākumu telpās jāparedz vietas šādiem speciālajiem pārvietošanās līdzekļiem.

Tiem jābūt atsevišķiem laukumiem? Parastajās sēdvietās taču nepārsēžaties.

Bijām Jaunajā Rīgas teātrī, tā speciāli ierīkotajā pagaidu mājvietā. Tāpat kā pārējie cilvēki, arī cilvēki riteņkrēslā, protams, neiet uz teātri pa vienam, iet kopā ar kādu radinieku, draugu, kolēģi. Bet, ja tev ir riteņkrēsls, lai kurā vietā un rindā tev būtu biļete, tu, protams, esi spiests izrādi skatīties no tās vietas, kur iespējams atrasties ar riteņkrēslu. Un, protams, cilvēks, ar ko kopā esi atnācis uz teātri, grib sēdēt tev blakus, nevis nošķirti, vietā, kas norādīta biļetē.

Tad, lūk, Jaunajā Rīgas teātrī ir tāda dīvaina maliņa, uz kuras iepriekšējās reizēs pavadonis varēja sēdēt blakus riteņkrēslā sēdošajam. Pēdējā reizē, kad bijām, mums paziņoja: piedodiet, pie mums bija atnākuši ugunsdzēsēji, pateikuši, ka visiem krēsliem ir jābūt pieskrūvētiem, uz tās malas sēdēt nevar, drīkst vien kaut kur tālu maliņā, stūrītī. Tā meitene saka: es jums arī nedrīkstu atnest krēslu, jo atnāks pārbaudītāji, man būs sods.

Ugunsdzēsēji vainīgi?

Nemeklēju vainīgo, runāju par problēmu, par kuru nav padomāts vai par ko vajadzētu padomāt tiem, kuru kompetencē tas ir.
​
Pat ja man būtu nopirkta biļete vislabākajā vietā zālē, es nevaru sēdēt kopā ar cilvēku, ar ko esmu uz izrādi atnākusi, nevaru sēdēt tik labā vietā, kā norādīts biļetē, man jāsēž tur, kur nevienu netraucēju.