Pašvaldībai jāatceras, ka iedzīvotājs ir tās darba devējs

Kas ir galvenais iemesls, kas mudina cilvēkus veidot sabiedrisku savas apkaimes organizāciju?

Alīna Turlaja. Tā arī ir – nevienaldzība mudināja iesākt ko tādu. Taču katram noteikti ir personisks stāsts, kāpēc tika pieņemts lēmums veidot apkaimes mēroga biedrību, nevis ielas vai mājas biedrību. Tas arī saistās ar personībām, kas šīs biedrības ir dibinājušas. Mani personiski interesē pilsētplānošana, līdz ar to meklēju veidu, kā sevi izpaust paralēli tam, ko jau darīju, – man ir neliels ģimenes uzņēmums. Klāt nāk arī vēlme darīt lietas labākas. Un, šīs abas lietas saliekot kopā, kaut kādā brīdī esot īstajā laikā un vietā ar īstajiem cilvēkiem, radās biedrība, turklāt tajā brīdī bez īpašas nākotnes stratēģijas – apvienosimies, sāksim strādāt un skatīsimies, kas no tā veidosies. Viens no pirmajiem darbiem bija saistīts ar Sarkandaugavas vecupes krastmalas attīrīšanu un sakopšanu. Vispārināti definējot – mērķis bija pievērst uzmanību Rīgas zudušajiem ūdeņiem. Tas bija izejas punkts, protams, pēc tam radās virkne dažādu citu jautājumu, problēmu, kuras jau pēc biedrības dibināšanas mēs nevarējām ignorēt, jo tas būtu dīvaini, ka apkaimes biedrība dara tikai vienu, šauru lietu. Tāpēc mūsu darbība vērsās plašumā. Otrs prioritārais virziens, vismaz man pašai kā Sarkandaugavas iedzīvotājai, bija apkaimes tēla maiņa, kas tajā laikā nebija ļoti pozitīvs. Līdz ar to bez vides jautājumiem pamazām biedrības aktivitātes paplašinājās arī kultūras un sabiedriskajā virzienā, kas, manuprāt, ļoti labi varēja veicināt pozitīva Sarkandaugavas tēla veidošanu. Pozitīvs faktors šo mērķu sasniegšanā bija arī tas, ka divus gadus pēc biedrības izveidošanas Rīga kļuva par Eiropas kultūras galvaspilsētu, – mēs varējām izmantot dažādas aktivitātes un projektus tieši Sarkandaugavas tēla maiņai. Nav jau noslēpums – negatīvo aizmirst ir ļoti grūti, pozitīvo daudz grūtāk ir atcerēties. Tomēr pamazām mums ir izdevies Sarkandaugavas tēlu mainīt pozitīvā virzienā.

Kaspars Spunde. Šajā gadījumā tā ir medus karote darvas mucā...

Cik ilgs laiks nepieciešams, lai lietas iekustinātu?

A. T. Aptuveni divi gadi. Piemēram, ja tagad es aizeju uz Rīgas domi, divus gadus pēc Čiekurkalna biedrības izveidošanas cilvēki pašvaldībā, kuri varbūt klātienē nav satikuši Kasparu, saka – jā, Čiekurkalnā iedzīvotāji aktīvi darbojas.

K. S. Mans stāsts sākās pirms gadiem 11, kad es Čiekurkalnā noskatīju un nopirku pagājušā gadsimta sākumā celtu koka māju. Es jau to pirku ar domu, ka atjaunošu to tādu, kāda tā tika toreiz uzcelta. Tālāk jau aizgāja kā pa diedziņu. Bija gan jāpaiet vairākiem gadiem, taču apziņā doma par šādu biedrību brieda un beigās sanāca "pilnīgs Konfūcijs", jo šis viedais ķīnietis reiz ir teicis – pirms valdnieks sakārto valsti, viņš no sākuma sakārto savu ģimeni, māju un tā uz priekšu. Ģimene man jau bija, māja tapa. Un tā teritorija, kuru gribējās sakārtot, vienkārši pieauga.