Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Politiskā iejaukšanās, kas apdraud tiesu neatkarību

Ja ministrs, no kura ir atkarīga tiesnešu karjera, vērtē apsūdzības, nezinot, kas ir apsūdzības sastāvā, tas ir apdraudējums tiesiskumam, sarunā ar Guntaru Gūti pauž bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris.

Satversmes tiesas spriedums, atzīstot viendzimuma pāru tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu, raisīja virkni jautājumu un diskusiju sabiedrībā, sākot ar šā sprieduma sekām un tiesību regulējumu kopumā, kā arī par Satversmes tiesas lomu Latvijā, proti, ka tā pēc būtības pārkāpj sev piešķirtās funkcijas un kļūst par politikas veidotāju. Abstrahējoties no konkrētā sprieduma tēmas – kur ir tā robeža starp vienkārši tiesas spriedumu un tiesas spriedumu kā politisku lēmumu?

Satversmes tiesai, protams, ir ļoti uzmanīgi jāpieiet iesniegtajam prasījumam – kur ir tā smalkā robeža starp lietas izskatīšanu un problēmas atrisināšanu, un kur sākas jau tiesību politikas jautājumi. Proti, kad tiesa iesaistās politikas veidošanas lauciņā. Daļēji ir tā – tiesai skatot lietas, īpaši, ja redz, ka situācija nav sakārtota, ļoti gribas atrisināt problēmjautājumu. Manuprāt, tas tiesai ir liels izaicinājums, lai, apzinoties problēmu, tomēr varbūt ne tik tieši iejaucoties politikas veidošanā, dotu signālu, ka ir jāsakārto konkrētais jautājums, it īpaši gadījumos, kas nav tieši saistīti ar konkrētās lietas apstrīdēto normu. Konkrētajā gadījumā tika apstrīdēta Darba likuma norma, taču, skatot šo jautājumu, Satversmes tiesa varēja norādīt uz nesakārtotām niansēm likumos. Taču jebkurā gadījumā novilkt striktu robežu ir ļoti grūti – ir tiesneši arī citās valstīs, kuri uzskata, ka konstitucionālā tiesa var rīkoties drosmīgāk, bet es neesmu piekritējs šādam uzskatam. Es teiktu drīzāk – ja tiesa pārāk plaši sāktu to izmantot un iejaukties politiku veidošanā, likumdevējam ir tiesības likumā striktāk regulēt tiesas rīcību ierobežojot. Šajā kontekstā es piekrītu Satversmes tiesas tiesneša Alda Laviņa atsevišķajam viedoklim, ka tiesa varēja maigāk noformulēt spriedumu par ģimenes jēdziena regulēšanu Latvijas likumos, nedodot diezgan tiešu norādījumu, kas Satversmes tiesai nav jādara.

Saistībā ar Satversmes tiesas spriedumu varētu vilkt paralēles, kur ir tā trauslā robeža starp varas pīlāriem vispār tiesu sistēmā. Te es domāju nesen Limbažu tiesas pasludināto – gan pagaidām vēl saīsināto – spriedumu VAS Latvijas dzelzceļš bijušā vadītāja Uģa Magoņa un uzņēmēja Oļega Osinovska kriminālprocesā. Spriežot pēc ierakstiem sociālajos tīklos un atsevišķu politiķu publiskiem izteikumiem, sabiedrība cerēja sagaidīt bargu notiesājošu spriedumu, taču tiesnesis viņus attaisnoja. Par to viņš saņēma ļoti tiešu un asu kritiku gan no tieslietu ministra Jāņa Bordāna, gan Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Jura Juraša. Vai pirms pilnā sprieduma sagaidīšanas, kas ļaus saprast tiesneša argumentus, tas ir korekti, ka šādas amatpersonas komentē spriedumu?

Pirmkārt, jūs savā jautājumā ietvērāt apgalvojumu, ka pēc tiesas sprieduma pasludināšanas sabiedrība izteica nosodījumu par šādu spriedumu. Es īsti nezinu, kura sabiedrības daļa šo nosodījumu pauda, jo šo nosodījumu pauda tikai šīs amatpersonas. Cilvēki, manuprāt, uz to skatījās krietni vienkāršāk, tas nozīmē, ka, piedodiet, masu mediji, publicējot amatpersonu viedokļus, savā ziņā pauda, ka tāds ir visas sabiedrības viedoklis. Šajā gadījumā jūs pareizi saskatījāt zināmas paralēles par varas atzaru balansu un mēģinājumu ieslieties otrā lauciņā. Proti, šajā gadījumā politiķi, kas gan pārstāv dažādus varas atzarus – viens izpildvaru un otrs – likumdevēja varu (lai arī abi pārstāv vienu partiju), pirms pilnā tiesas sprieduma pauda nosodījumu, uzskatot, ka viņu iepriekš paustais viedoklis bija pareizais un tiesai tā bija jāspriež. Te varētu teikt – padomju laikā varēja cerēt, ka vienīgā partija nosaka pareizi, kā jāspriež lietas. Tā ir slikta tendence. Es neko neteiktu, ja kāds cits deputāts vai ministrs būtu teicis, ka viņam tas spriedums nepatīk – tas būtu stiprākais pieļaujamais formulējums –, jo viņš domā, ka tomēr bijusi kukuļošana. Šajā gadījumā riskantais moments ir no citas puses – šīs abas amatpersonas ir iesaistītas vistiešākā veidā tiesnešu karjerā. Diemžēl likums vēl paredz, ka izpildvarai – tieslietu ministram – ir tiesības kandidātus virzīt vai nevirzīt karjerā uz augšu, un Saeimas Juridiskā komisija ir tā, kas lemj, akceptēt vai neakceptēt kandidātu virzīšanai apstiprināšanai Saeimā. Tas nozīmē – ja par tiesnesi savu viedokli pauž šīs amatpersonas, viņi norāda, ka ir subjektīvi pret to tiesnesi, nezinot viņa sprieduma motivāciju. Tas nozīmē, ka arī citiem tiesnešiem jāievēro šo politiķu viedoklis, jo, neievērojot to, viņi (tiesneši) karjerā varētu netikt virzīti uz augšu. Šīs ir iejaukšanās, kas apdraud tiesas neatkarību. Pareizāk būtu bijis, ja tieslietu ministrs būtu paudis, ka savu viedokli izteiks pēc iepazīšanās ar pilno sprieduma tekstu. Bet šeit parādās – politiķis grib politiski izpausties par konkrētu tēmu, par ko viņam kā konkrētai amatpersonai ir jāpiedomā – kurā brīdī to drīkst teikt un kādā veidā. Pēc būtības valstī vajadzētu būt sistēmai, ka viens varas atzars neiejaucas otrā, bet jebkurā gadījumā publiskā diskusija caur masu medijiem parāda un pamāca, ka tā darīt nedrīkst, un varbūt šāda kļūda vairs netiks pieļauta.

Šis ir pirmās instances tiesas spriedums. Vai jūsu nupat paustais skaidrojums par radušos situāciju nerada bīstamu signālu nākamās instances tiesnešiem – ja viņi uzdrošināsies atzīt šīs instances tiesas spriedumu par pamatotu, var saņemt tādu pašu "rājienu" no tieslietu ministra kā Limbažu tiesas tiesnesis.

Jā, šāds viena tiesneša sprieduma vērtējums var radīt nedrošību arī apelācijas instances tiesā. Vienīgais, kas rada nelielu drošības sajūtu – apelācijas lietas parasti skata trīs tiesneši, kuru balsis var sadalīties divi pret viens sprieduma gatavošanas laikā un vienam var būt atšķirīgs lēmums, bet jebkurā gadījumā trijatā var drošāk nobalsot, un represijas pret šiem trim tiesnešiem nevarētu būt. Pret vienu tiesnesi to ir viegli izdarīt, un tas jau arī ministra kunga formulējumos skanēja, ka vajadzēs vēlreiz vērtēt viņa profesionalitāti. Diemžēl līdz šim spriedumam nepaspēja tiesnesi atkārtoti novērtēt (iepriekšējā novērtēšana bija negatīva). Mani kā juristu, kurš šo sistēmu pēta un analizē, mazliet uztrauc formulējums – ja ministrs apšauba tiesneša profesionalitāti, rodas jautājums – kā vērtēt šā tiesneša spriedumus tiem cilvēkiem, kuriem šis tiesnesis ir pasludinājis notiesājošus spriedumus? Ja ministrs saka, ka tiesnesis nav profesionāls, vai būtu jāpārskata visi šā tiesneša iepriekšējie (arī notiesājošie) spriedumi, jo viņiem (notiesātajām personām) šāda aizstāvja nav bijis? Proti, visos citos gadījumos cilvēki pieņēma attiecīgu spriedumu un to pildīja. Un te parādās tas risks, ka nedrīkst tiesnesi nosaukt par neprofesionālu, nezinot spriedumu. Tikai tiesnešu kvalifikācijas kolēģija var vērtēt un izdarīt secinājumu, ka tiesnesis īsti neatbilst profesionāli šim darbam un viņš vairs nedrīkstēs spriest tiesu. Bet es varu diezgan droši teikt, ka tiesnešu kvalifikācijas kolēģija neietekmējas no ministra viedokļa, viņi vērtē tā, kā saskata konkrētus argumentus konkrētajā situācijā, jo vērtēšanā arī piedalās vairāki tiesneši.

Pieminējāt, ka ministram būtu bijis pareizi sagaidīt pilno sprieduma tekstu, iepazīties ar to un tad paust savu viedokli. Kā vienmēr uzsvērts, skatot konkrēto lietu, tiesnesis vai tiesneši vienmēr vērtē gan lietā esošos apsūdzības norādītos pierādījumus, gan arī aizstāvības argumentus. Ja tiesnesis ir pieņēmis šādu lēmumu, pat neskatoties uz to, ka viņam bijusi disciplinārlieta, vai nebūtu kaut vai pirmšķietami jāpieņem, ka tiesnesis ir secinājis, ka apsūdzības argumenti ir nepietiekami vai varbūt nekvalitatīvi? Proti, ka problēma varbūt ir nevis tiesnesī, bet valsts apsūdzībā – izmeklēšanā, pierādījumu vākšanā?

Līdzīgas diskusijas bija arī pēc Zolitūdes traģēdijas lietas tiesas sprieduma. Tur gan sabiedrība vistiešākajā veidā pauda sašutumu, kā tas var būt, ka šādas traģēdijas lietā notiesā tikai vienu personu. Bet tur lietu skatīja trīs tiesneši un tāpēc jutās drošāki, un viņi arī preses konferencē pateica, ka diemžēl apsūdzības pierādījumi nebija pietiekami, un norādīja arī uz apsūdzības kļūdām.

Šis tiesnesis pēc dabas ir klusāks, viņš neuzstājas publiski. Turklāt pirms sprieduma pilnā teksta publiskošanas viņam ir ierobežotas tiesības runāt patlaban. Bet šajā konkrētajā gadījumā ir divi varianti. Vai nu tiesnesis tiešām ir ļoti drosmīgs un viņam ir pietiekami argumenti, vai arī ir otra galējība. Taču – ja viņa spriedums nebūs argumentēti un precīzi pamatots, tad no loģikas viedokļa viņam jāsaprot, ka tās ir beigas viņa karjerai. Nevar uztaisīt attaisnojošu spriedumu, ja ir pierādījumi – ja viņš šos pierādījumus nenovērtē. Pilnajā spriedumā būs šo pierādījumu analīze, un šajā gadījumā netiek piemēroti civillietu pierādījumu standarti, kur tiesnesim ir pārliecība, ka vienai pusei ir vairāk taisnības nekā otrai. Šeit ir jāvērtē apsūdzības pierādījumu pietiekamība. Proti, vai apsūdzība pietiekami stabili, kā likums saka – ārpus saprātīgām šaubām –, ir pierādījusi konkrētu aprakstīto notikumu tā, kā apsūdzība to saka. Redzēsim, kādi pierādījumi spriedumā būs analizēti, vai tiesnesis būs vērtējis visus tiesā izskanējušos pierādījumus un līdz ar to, iespējams, varēs teikt, ka tā ir kļūda prokuratūras darbā, vai arī tiesnesis ir diezgan pavirši vērtējis un nav izvērtējis visus pierādījumus vai arī ļoti, ļoti subjektīvi novērtējis kādu pierādījumu, kas tiesai nebūtu īsti pareizi. Bet nu par to mums šobrīd ir pāragri spriest – ir jāredz pilnais sprieduma teksts, un tad varēs to analizēt.

Starp citu – šobrīd tiesā tiek skatīta krimināllieta ar diezgan nopietnu apsūdzību pret Jurašu. Taču šeit ir pilnīgi pretēja situācija. Par Limbažu tiesas spriedumu Bordāns un arī Jurašs pauž, ka tas ir nepareizs, un kritizē to, tajā pašā laikā attiecībā uz Juraša lietu tieslietu ministrs jau no paša sākuma paudis pārliecību, ka apsūdzības Jurašam ir nepamatotas. Sanāk tā, ka tieslietu ministrs savā ziņā uzstājas kā tāds "galvenais virstiesnesis". Jo arī Juraša gadījumā viņš, manuprāt, diezgan tieši dod signālu tiesai, kā būs, ja tiks pieņemts "nepareizi" spriedums, jo Bordāns taču visu laiku paudis uzskatu, ka Jurašs ir nevainīgs.

Šajā gadījumā – laikā, kad Juraša lietu jau skata tiesa, – ministrs ietur klusēšanas pozīciju, bet tad, kad Saeimai bija jālemj par Juraša izdošanu apsūdzības celšanai un tiesāšanai, tad [Bordāna] balss bija skaļa, un pēc būtības ministrs kārtējo reizi, nezinot lietas materiālus (jo viņam juridiski nevarēja būt piekļuve lietas materiāliem), pateica, kura apsūdzība ir pamatota un kura nē. Un šeit parādās nianse – ja Bordāns kā politiķis un savas partijas biedrs aizstāvētu savu partijas biedru, es neko neteiktu, bet, tā kā viņš ir tieslietu ministrs, tā ir iejaukšanās tiesas spriešanā – viņš pasaka, kādam jābūt tiesas spriedumam. Protams, viņš nediktē konkrētam tiesnesim Pēterim, Jānim vai Annai, bet visi zina, kurš tiesnesis to lietu skata, un ministrs pasaka, ka apsūdzība nav pamatota. Tad iedomāsimies situāciju – ja tam tiesnesim šobrīd beidzas karjerā kaut kāds termiņš konkrētā pozīcijā un viņš vēlas turpināt darbu, piemēram, apgabaltiesā, kādu viņam spriedumu taisīt, lai ministrs nenobremzētu viņa virzību uz apgabaltiesu? Tas ir tas riska moments tiesiskai valstij – tur ir apdraudējums tiesiskumam, ja ministrs, no kura ir atkarīga tiesnešu karjera, vērtē apsūdzības, nezinot, kas ir apsūdzības sastāvā. Tā nedrīkst runāt! Mēs varam kā politiķi, kā sabiedrības pārstāvji runāt un vērtēt, un paust savu patiku vai nepatiku, bet tieslietu ministram ir jāuzmanās [ar izteikumiem]. Tas ir līdzīgi kā [šīs valdības] pašā sākumā – kad ministra kungs kādam ārvalstu vēstniekam nosūtīja vēstuli, kurā pauda, ka viņš netic Latvijas tiesu sistēmai, ka tiesu sistēma Latvijā ir slikta. Tas ir nekorekti.

Tuvojas noslēgumam tā sauktās Lemberga lietas ilgus gadus notikusī izskatīšana pirmajā instancē. Arī šajā lietā ne tikai daļai sabiedrības, bet arī gan Bordānam, gan Jurašam ir savs viedoklis un, pēc visa spriežot, arī domas par to, kādam jābūt tiesas spriedumam. Vai arī šajā lietā nepastāv situācija, ka tiesa varētu izjust spiedienu uz savu lemšanu? Sevišķi – ja nu gadījumā, pat neskatoties uz apsūdzēto daudzajiem pārmetumiem tiesai par neobjektivitāti lietas izspriešanā, pēkšņi tiesa gala spriedumā secina, ka apsūdzības nav pietiekamas, lai apsūdzētos notiesātu.

Tas, ka sabiedrībai var būt pozitīvs vai negatīvs viedoklis par kādu apsūdzēto personu, tāda situācija var būt. Tā ir bijusi mūžīgi aktuāla tēma – cik tiesnesis savos spriedumos ietekmējas no sabiedrības spiediena. Bet tajā brīdī, kad tiesnesis uzvelk tiesneša mantiju, viņam ir jāprot aiziet no ikdienas prom un objektīvi spriest konkrēto lietu. Tāpēc arī ir tā simboliskā mantijas uzvilkšana – es nolieku ikdienas raizes un rūpes un eju spriest konkrēto lietu.

Arī šajā gadījumā iepriekš izteiktie viedokļi ir ļoti spēcīgs spiediens uz tiesnešiem, lai gan šajā gadījumā, tā kā lietu skata vairāki tiesneši, viņiem ir iespēja apspriesties par tēmu, saprast konkrētas nianses. Taču jā – es teiktu, ka arī šiem tiesnešiem būtu ļoti liels risks taisīt attaisnojošu spriedumu, ja viņi nesaskatītu apsūdzības pamatojumu. Skaidrs, ka galīgo vērtējumu par sprieduma kvalitāti var paust apelācijas un kasācijas instances, bet tas, ka spiediens būtu, ir nepārprotami.

Viena lieta gan, kas man kā juristam šķiet – šajā lietā pirmstiesas un tiesas process ir nesamērīgi ilgs. Ir pārkāpti saprātīgie termiņi – šī lieta tiek skatīta pārāk ilgi, valsts nav pratusi organizēt, lai tiesvedība notiktu operatīvāk.

Tomēr jebkurā gadījumā – ja tiesneši redz, ka pierādījumu pietiek, viņi var drosmīgi virzīties uz priekšu. Bet, ja viņi redz, ka pierādījumu nepietiek, tad viņiem ir jārēķinās, ka tiks izteikti spēcīgi pārmetumi, kas ir nepatīkamākais.

Kas, jūsuprāt, būtu jādara Tieslietu ministrijai, Tiesu administrācijai un pašām tiesām, arī tiesnešiem, lai būtiski augtu sabiedrības uzticēšanās tiesām un to spriedumiem? Lai gan nav jau arī tā, ka lielākā sabiedrības daļa neuzticētos tiesām un tiesnešiem. Būtībā – lai sabiedrība arī turpmāk atļautos paust savu viedokli, attieksmi pret kādu tiesas spriedumu, taču respektētu tiesneša lēmumu, paļaujoties, ka tiesnesis ir lēmis profesionāli un objektīvi.

Nedomāju, ka attieksmi var mainīt ļoti ātri, tas var notikt tikai daudzu gadu laikā. Pirmkārt, noteikti nav tādas situācijas, ka tiesas spriedumu, lai arī nepatiktu, cilvēks nepildītu. Ja cilvēks spriedumam nepiekrīt, viņam ir tiesības to paust – tā ir gan krimināllietās, gan civillietās. Un vienmēr viena no pusēm pēc sprieduma gribēs teikt, ka spriedums nav taisnīgs. Un tad nereti no lietas dalībniekiem izskan dažādas frāzes, ka "tā tiesa jau ir uzpirkta" vai tiesnesis nav objektīvs, ir neprofesionāls. Es teiktu tā – kad beigsies vēlme ar spriedumu neapmierinātajai pusei paust, ka zaudēts tāpēc, ka tiesnesis nav bijis godprātīgs, vai beigsies no amatpersonu puses izteiktās šaubas par tiesas spriedumu pamatotību, kad valsts vadītāji teiks "tāds ir tiesas spriedums, lai arī tas man nepatīk, bet mēs to respektējam", tad mainīsies arī sabiedrības viedoklis par tiesām. Primāri jau skan amatpersonu viedoklis. 

Top komentāri

Tiesām sava poltika.
T
Melu un alkatības politika, un atkarība no sātaniskām spēlītēm. Tiesu nokļūšanu ellē NEAPDRAUD nekas - visi vārti vaļā!
Kūtris ir kūtrs
K
GAISMAI un PATIESĪBAI, toties čakls PATVAĻAI.
Novērotājs
N
Šlesera uc korumpantu kabatas partijas 'No sirds Latvijai' biedrs Kūtris vērtē LDz Magoņa kukuļdošanas lietu )))). Tūlīt vēl Ingūna Sudraba parādīsies...
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Izeja no strupceļa – neitrāls premjers(46)

Kā pārvarēt krīzi valdībā un efektīvi izmantot Eiropas Savienības (ES) Atveseļošanas fonda miljonus – ar eiroparlamentārieti Robertu Zīli sarunājas Agnese Margēviča.

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē