Sēžot pie spēcīgākā sarunu galda. Intervija ar Māri Riekstiņu

Kādi apsvērumi mūs vadīja iestāties NATO? 

Pulkstenis ir jāpagriež atpakaļ līdz pat 1994. gadam, kad Latvija un citas Baltijas valstis pievienojās NATO programmai Partnerība mieram. 1995. gadā Latvijas Ārpolitikas koncepcijā kā viens no svarīgākajiem mērķiem tika nostiprināta pievienošanās aliansei. Viens no būtiskākajiem iemesliem bija vēsturiskā nasta – piecdesmit gadu ilgā okupācija, pirmskara laika pieredze, kad atrašanās neitrālā statusā konflikta gadījumā tavu drošību negarantē. Tāpēc dalība NATO tika definēta kā labākais iespējamais veids, kā garantēt valsts drošību ilgtermiņā. Formulējot šo ārpolitikas uzdevumu, bija diezgan daudz politiķu un mediju pārstāvju, kas uzskatīja, ka tas nekad nenotiks, esam naivi.

Tālākie notikumi apgāza divus mītus, kas pastāv joprojām.

Vienu mītu Latvijā uztur cilvēki, kas šo laiku nepiedzīvoja, un to var manīt sociālajos tīklos, blogos – citu alternatīvu nebija un mūs aiz ausīm ievilka gan Eiropas Savienībā, gan NATO. Tā nav taisnība. Toreiz vajadzēja sūri strādāt, lai pārliecinātu visas NATO dalībvalstis, ka esam gatavi dalībai, ka mūsu reformas ir pietiekami nopietnas, ka demokrātiskās institūcijas ir stipras, ka pie mums ir civilā kontrole pār bruņotajiem spēkiem, ka mēs spējam glabāt NATO noslēpumus, ka  aizsardzības struktūras, kuras veidojām no nulles, ir atbilstošas starptautiskajiem standartiem. Tas bija liels aizkulišu, diplomātiskais darbs.

Otrs mīts?

Tas joprojām ir dzīvelīgs valstī, kurā es patlaban strādāju, Krievijā – NATO paplašinoties, neviens īstenībā pat neprasīja, ko jaunās dalībvalstis un tās iedzīvotāji vēlas, tas ir ļauns NATO plāns, kā "aplenkt" Krieviju un veidot draudus Krievijai. Tā nav taisnība, jo gan Latvijas, gan citu valstu gadījumā dalība NATO bija iedzīvotāju izvēle, kas tika formulēta caur demokrātiski ievēlētajām struktūrām.

Kas bija tas lūzuma punkts, kad sapratām – jā, esam visu izdarījuši un gatavi būt NATO dalībvalsts?

Tādi bija vairāki. Pirmais bija 1997. gada Madrides samits, kad pēc Aukstā kara beigām tika pieņemts pirmais lēmums par NATO paplašināšanos. Dalībai tika uzaicināta Polija, Čehija un Ungārija. Tas bija ledlauzis, kas salauza līdz tam eksistējošo viedokli, ka paplašināšanās nav nepieciešama. Baltijas valstis toreiz ar šī samita lēmumiem īsti priecīgas nebija, jo vēlējāmies deklarācijā skaidrāku formulējumu par mūsu nākotnes izredzēm, bet tas bija ļoti, ļoti diplomātisks.