Steidzīgiem mazuļiem svarīgi piedzimt kontrolētā vidē

Cik daudz bērnu Latvijā dzimst pirms laika? 

Priekšlaicīga dzimšana nozīmē, ka bērniņš ir piedzimis pirms 37 pilnām grūtniecības nedēļām. Normāli ir dzimt no 37 nedēļām un uz augšu, bet pirms laika skaitās līdz 36 nedēļām un sešām dienām. Priekšlaicīgums var arī būt ļoti zems. Pasaulē bērniņus mēģina glābt jau no 23, daļā valstu jau no 22 grūtniecības nedēļām. Pie mums Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS) ir bērni jau no 23., 24. nedēļas.

Pēdējos sešos septiņos gados no visiem dzīvi dzimušajiem bērniem Latvijā priekšlaicīgi dzimušo ir ap 6%, plus/mīnus pusprocents. Bet, protams, ir liela starpība, vai mazulis piedzimst 35. nedēļā un ir gandrīz nobriedis vai arī viņš nāk pasaulē stipri mazs. Tie, kam īpaši svarīga ir Bērnu slimnīca, ir tieši vismaziņākie, svarā zem 1,5 kg, kuriem atbalstu vajag visvairāk un kuri slimnīcā pēc dzimšanas uzturas visilgāk. Tādi Latvijā pērn bija 144, arī citus gadus šis skaits svārstās ap 150–160 bērniem. BKUS ārstējam ap 75% no šiem bērniem. 

Vai pārējie pēc dzimšanas paliek citās slimnīcās Rīgā vai reģionos?

Latvijā dažādās pilsētās ir dzemdību nodaļas un ir arī pieci līmeni augstāki perinatālās aprūpes centri: Liepājā, Valmierā, Jēkabpilī un divi Rīgā – Dzemdību namā un Stradiņa slimnīcā. Būtu pareizi, ka līdz galam neiznēsātie bērni piedzimtu šajos centros. Valstī ir t. s. hospitalizācijas plāns, kurš nosaka, kuriem bērniem kur jāpiedzimst. Tur ir arī noteikts, ka bērniņiem, kam ir 28 grūtniecības nedēļas un uz leju, ir jādzimst Rīgā, jo ir skaidrs, ka viņi būs mazi, viņiem vajadzēs lielu medicīnu, lielu iejaukšanos, lielu palīdzību, lai viss veiksmīgi izdotos. Ir svarīgi, lai viņi piedzimtu ļoti kontrolētā vidē, kur viņus sagaida speciālisti, visas nepieciešamās iekārtas.

Mēs BKUS šos priekšlaikus dzimušos bērniņus saņemam pēc pirmās dzīves nedēļas, kuru viņi ir pavadījuši tur, kur ir piedzimuši. Bet, ja bērns piedzimst pēkšņi un pilnīgi neparedzētā vietā, tad viņu ved taisni pie mums. Tomēr tas gadās reti. 

Vai kopumā priekšlaikus dzimušo bērnu proporcijai ir tendence samazināties?

Pēc grāmatām, priekšlaicīgu dzemdību pasaulē ir ap 10%. Tā tas ir visur – Eiropā, Amerikā. Bet mums Latvijā tomēr to ir mazāk. Nezinām, kāpēc, nevaram paskaidrot. Par to ārvalstu kolēģi ir brīnījušies, bet tas tā ir jau padaudz gadu.

Vai tāda pati neskaidrība ir arī par iemesliem, kāpēc bērni dzimst ātrāk?

Protams, iemesli ir dažādi. Vieni ir mammas riska faktori, otri – kas ir bērniņā pašā. Priekšlaicīgu dzemdību risks ir tad, ja mammai ir paaugstināts asinsspiediens, cukura diabēts, kaitīgie ieradumi u. c. Arī tad, ja pašam mazulim, piemēram, ir kāda placentas patoloģija. Var būt tā, ka mediķi, vērojot mazuli, saprot, ka viņš jūtas slikti, atpaliek augšanā, tāpēc izlemj, ka vairs nevar gaidīt dabīgas dzimšanas brīdi.

Diezgan biežs iemesls, par kuru mammām noteikti nav jājūtas vainīgām, ir t. s. preeklampsija. Mammai rodas hormonu līdzsvara traucējumi un augsts asinsspiediens, un tas ir stāvoklis, kurš var rezultēties ar ļoti sliktām sekām gan mātei, gan bērnam. Tāpēc dzemdību speciālisti to ļoti monitorē, mammas dzer zāles. Bet, ja šis stāvoklis nepāriet un ir risks, ka sāksies eklampsija, bērnam ir jādzimst, kaut arī pirms laika.

Tātad priekšlaicīgas dzemdības ir iespējamas arī pilnīgi veselai mammai? 

Lielākoties tā arī ir.

Kas šos "steidzīgos" bērnus sagaida pēc piedzimšanas? Gradācijas, šķiet, ir visdažādākās, tomēr kādas sekas uz veselību dzimšana pirms laika atstāj visbiežāk?

Droši vien tos labāk saukt par riskiem, jo risks ir kaut kas, ko mēs varam ietekmēt. Mēs gan valstī, gan slimnīcā varam radīt sistēmu, kurā riskus pēc iespējas varam mazināt. Jaundzimušo medicīna visā pasaulē pēdējos 25–30 gados ir ļoti strauji attīstījusies. Tiem bērniem, kas piedzima priekšlaikus, piemēram, 80. gados, risku bija daudz vairāk, turklāt nenovēršamu, jo nebija attiecīgu tehnoloģiju. Tiesa, arī tagad ir atsevišķas šādas lietas…

Ir ļoti būtiski, kur šāds bērns piedzimst un vai viņš piedzimst pie sagatavotiem speciālistiem, perinatālajā centrā. Tāpēc ir ļoti labi, ka valstij par to ir noteikts plāns. Protams, ir lietas, kas tajā būtu uzlabojamas, pieslīpējamas. Bet vieta ir ļoti svarīga, jo mazais ir pakļauts ļoti lieliem riskiem tieši pirmajās trijās dzīves dienās, un ir būtiski, ko mēs ar viņu tad darām. Piemēram, viens no riskiem šiem bērniem saistās ar asinsvadiem smadzenēs, pie smadzeņu vēderiņiem, kuri ir ļoti jutīgi. Ja bērnam ļoti paaugstināsies asinsspiediens, viņš būs slims un slikti jutīsies, šie asinsvadi var plīst, var rasties asinsizplūdums galvā, iespējams, arī smagas pakāpes. Bet, ja viņam uzreiz pēc dzimšanas būs piemērota vide un ļoti uzmanīga medicīniskā aprūpe, viņam šī problēma neizveidosies, tai nav jābūt likumsakarībai.

Savukārt, ja bērnam ir šāds asinsizplūdums un viņš izdzīvo, ir liels risks, ka viņam augot var būt kustību traucējumi, intelektuāli traucējumi. Var būt arī plaušu problēmas, bet arī tās var novērst, ja šo steidzīgo bērniņu sagatavo priekšlaicīgai dzimšanai, dodot mammai zāles, kas palīdz bērna plaušām nobriest. Tāpēc tas ir jautājums par to, kā laikus saprast, ka būs priekšlaicīgas dzemdības, un laikus aizsūtīt mammu uz vietu, kur bērnam būtu vislabāk piedzimt.