Lai dzīvo Ukraina © DIENA
Dienās pēc 24. februāra cilvēki, teikdami “labrīt”, parasti uzreiz atvainodamies piebilst, ka par labiem šos rītus nav iespējams saukt. Dienās pēc 24. februāra ir grūti kaut ko padarīt – ieskaties ziņās un iekrīti tur uz ilgu laiku, meklēdams kādus cerības starus, bet atrodi vispirms nāvi un iznīcību.
Izdomātā pasaule © DIENA
Cik liels atbalsts patlaban Krievijā ir tās vadītāja Vladimira Putina redzējumam par pasaules kārtību un karu Ukrainā, ko tas par spīti ukraiņu sīkstajai pretestībai un Rietumu ieviestajām sankcijām turpina nu jau ilgāk nekā divas nedēļas? Portāla Meduza , kas Krievijas “ārvalstu aģenta” statusā nokļuva jau pirms gada, vadītāja Gaļina Timčenko saka: to mēs nezinām.
Acis plaši atvērtas © DIENA
Mēs liekam bērnus gulēt sešos, jo zinām, ka vēlāk atkal bumbos un būs jāiet uz
pagrabu. Tā, vienā teikumā, īsi un bez liekām emocijām minot savas ikdienas rutīnas pārmaiņas, patlaban notiekošo Kijivā spilgti raksturo paziņa. Tas ir kara otrās dienas vakars, un, saņēmusi šo ziņu, apraudos. No bezspēcības, no dusmām, no jušanas līdzi un no tā, ka labi zinu: ar visām šīm emocijām nekādi nepalīdzu tiem, kas kara zonā. Bet vēl tikai pirms dažiem mēnešiem es, viesojoties Ukrainā, ēdu viņas gatavotu boršču un īpaši man ceptu zivi. Izcilu.
Prom es nebrauktu © DIENA
Vai mēs jebkad varam būt gatavi karam? Vai arī vienmēr gatavojamies un gatavosimies iepriekšējam... Gribi negribi pašreizējā situācija liek šo jautājumu uzdot, vienlaikus domājot arī par to, kas ir manā krīzes mugursomā un kā es rīkotos (lai neteiktu – rīkošos) noteiktā situācijā.
Vienlaikus brīnišķīgi un briesmīgi © DIENA
Kas jums pirmais nāk prātā, kad domājat par deviņdesmitajiem gadiem Latvijā? Bankas Baltija krīze un tukšie veikali? Vai varbūt to atceraties kā līdz galam neapjaustu, bezgalīgu iespēju laiku? Iespējams, daudziem tas saistās ar slaveno teicienu, ka tas, kas mūs nenogalina, padara stiprākus...
Ne tikai ar bitēm neko nevar zināt © DIENA
Nebeidzama birokrātija, kas uzdzen dusmas vēl pirms robežas šķērsošanas, kovidtestu ikdiena un neērta satiksme līdzās patiešām vērienīgām sporta būvēm, grandiozam organizēšanas darbam un, protams, ne ar ko neaizstājamajam sacensību garam, kas visapkārt. Tāda, īsi raksturojot, patlaban ir noskaņa Pekinas olimpiskajos ciematos, kuros šonedēļ ieskatās arī SestDiena.
Pandēmijas beigas gaidot © DIENA
Gribētos, protams, lai nekāds Gaidot Godo ar to pandēmiju nesanāktu. Lai slavenā vīrusa daudzie celmi reiz izbeigtos un būtu apkaroti, varētu tam likt punktu un dzīvot tālāk, par šiem pāris gadiem atceroties vienīgi viesību sarunās un kopīgi ar draugiem pasmejoties par “izolācijas un maskošanās laiku”, kas bija jāpiedzīvo.
(Ne)izsmeļamie enerģijas avoti © DIENA
Gada pirmais mēnesis aizvadīts, bet sajūta, ka nekas vairs nekad nebūs vienkārši, nebeidzas, un spriedze apkārt tikai pieaug. Turklāt nu jau tā augstus punktus sasniegusi teju visās jomās – pandēmijas rēgs joprojām nekur nav zudis, starptautiskajā arēnā saspīlējums tikai palielinās, un nu jau kādu laiku ikdienas aktualitāte ir arī enerģētiskā krīze, kuras nestās grūtības absolūti visi jūtam savā ikdienā. Ņemot vērā pēdējo, jautājums, kur lai gūst enerģiju visu problēmu risināšanai, šķiet, kļūst jau daudznozīmīgs.
Sniega prieks un jaunas sirdis © DIENA
Pēdējā laika nebeidzami aktuālos tematus – pandēmiju un Krievijas iespējamo agresiju – vismaz man personīgi nupat pārspēja izskanējušās vēstis par cilvēkam veiksmīgi pārstādītu cūkas sirdi. Kādas sajūtas šīs ziņas raisa vairāk, pat grūti pateikt – gribot negribot uzreiz nāk prātā ne tikai vairāki literāri darbi un dažu prātu fantāzijas šajā sakarā, bet arī aitas Dollijas un citu eksperimentu liktenis un to iezīmētā nākotne. Katrā gadījumā pārdomas tas viennozīmīgi raisa un dažai labai diskusijai ne tikai zinātnieku un mediķu aprindās vielu pilnīgi noteikti dod. Par to arī SestDienas lappusēs šonedēļ vairāk vēsta Egīls Zirnis.
Labrīt! © DIENA
Panākumu reibonis draud Krievijai atņemt vienu no tās ieročiem – Rietumu politiķu gatavību ērtības labad vai kādu citu iemeslu dēļ pieņemt Krievijas piedāvāto skatījumu uz tās izraisītajām impēriskajām konvulsijām.
Olimpiāde, vēlēšanas un… protams, kovids © DIENA
Jauns gads nāk ar jauniem notikumiem. Un, lai gan acīmredzami atkal būs jārēķinās arī ar jauniem Covid-19 paveidiem, viļņiem un līdz ar to arī neizbēgamiem ierobežojumiem, šoreiz, šķiet, vismaz dažas mācības gūtas un iepriekš plānotais tomēr notiek raitāk nekā pandēmijas sākumā.
Nepateiktais © DIENA
Es tevi mīlu... No sirds atvainojos... Man jūsu pietrūks... Gribu tevi satikt...Ko gan gada beigās vēl var pateikt tādu, kas nav teikts visu gadu? Visu iepriekš minēto un vēl vairāk. Ne velti gadumijā vēlam cits citam laimi, prieku un visu to labāko. Pat ja tam ne vienmēr spējam atrast vēl nebijušus vārdu salikumus, būtībā jau katru gadu arvien no jauna gribam pateikt vienu un to pašu: cilvēki mums apkārt un tieši tu man esi svarīgs!
Paliek sajūta un nospiedumi
Astrīda Kairiša, Uldis Bērziņš, Mārtiņš Brauns, princis Filips, Matīss Kivlenieks, Andris Kolbergs, Žans Pols Belmondo, Arnis Cimdars, Leopolds Ozoliņš, Askolds Saulītis, Māris Grīnblats, Lāšs Vilks, Guntis Skrastiņš, Ābrams Kleckins, Ojārs Ēriks Kalniņš... Šo sarakstu diemžēl varētu turpināt vēl
ilgi – tik sausi rindojot visus, kas šajā gadā aizgājuši, atstājot pasaules atmiņā savu vārdu, idejas,
darbus, radošo garu, ar ko tik bieži spējuši iekustināt un iepūst dzīvību citos. Izcilas personības, pāri savam laikam domājušie, talantīgie, nepietiekami novērtētie. Pazīstamie un mazāk zināmie, klusi savu darbu darošie un daudzu iedvesmotāji.
Signāls vai drauds? © DIENA
Pirmssvētku nedēļā par gaišu noskaņu, klusu prieku un mieru pasaulē vien vajdzētu domāt... Tomēr kaut kā nesanāk. Atkal nesanāk.
Baltuma dienas © DIENA
Vienīgais, kas nāk prātā, skatoties ārā pa logu, tagad ir baltums. Šķiet, sniegs tiešām pārņemis visu, un varbūt šajā pirmsvētku laikā tas nemaz arī nav slikti – tāds dabas skaistums un aukstums, kas drusku kož kaulā, tomēr nav neizturams, kaut nedaudz kompensē citādi sajūtās un domās pamazām kāpjošo notrulinājumu no kovida, no ierobežojumiem un visa pārējā, par ko nepielūdzami ikdienā tagad jādomā.
Ciku caku © DIENA
Mārtiņa Brauna populārākā dziesma ir Saule, Pērkons, Daugava, bet man atmiņā visspilgtāk palikusi kāda Sīpolu uzstāšanās Mazajā ģildē un Mārtiņa Brauna priekšnesums, precīzāk sakot, piedziedājums dziesmai ar Plūdoņa vārdiem – pat viņa bandarlogi vēlāk tā nelēkāja, cik iespaidīgi un aizraujīgi (gribēju rakstīt “aizrautīgi”, bet uzrakstījās “aizraujīgi”, un varbūt tā ir pat labāk) toreiz lēkāja Mārtiņš, piedziedādams ”Ciku caku, ciku caku, driku jaku, driku jaku!”
Labrīt!
Tikai atceries, Aivar, ka tā ir cita paaudze. Pilnīgi citādi, nekā bijāt jūs. Ar citu attieksmi pret lietām, kas tev šķiet pašsaprotamas, – tā pirms 35 gadiem Aivaru Kļavi, topošo žurnāla Avots redaktoru, brīdināja viņa bijušais pasniedzējs Ābrams Kleckins (tolaik Kļockins), kad Kļavis viņam bija atklājis, cik spožu redakciju sapulcinājis. Nupat iznākušajā atmiņu grāmatā Avota laiks Aivars Kļavis rāda arī to, cik pamatots ir bijis pieņēmums par paaudžu atšķirībām viņa vadītās redakcijas darbā.
Saklausīt visas Latvijas balsis © DIENA
Ja jums būtu jānosauc trīs lietas, kam, jūsuprāt, ir vislielākā nozīme Latvijas tapšanas ceļā, kuras tās būtu? Ko jūs uzskatāt par nacionālu stāju? Un kā jums šķiet – kā vislabāk mūsdienās izjust piederību valstij?
Zolīte mortale Latvijas politiķu stilā © DIENA
Miruši 23..., miruši 27..., jau otro dienu pēc kārtas mirušo pacientu skaits pārsniedz 40... Varbūt kādam, kurš katru dienu ziņām līdzi neseko, šī statistika paslīd garām. Man nepaslīd. Un, lai arī tiešā veidā šīs nāves mani it kā neskar, jo konkrētos cilvēkus nepazīstu, viņu dzīvesstāstus un aprautās nākotnes ieceres nezinu, katru reizi šie skaitļi smadzenēs atbalsojas un kaut kur nogulsnējas, tā arī neļaujot par kovidlaiku un vīrusa apkarošanā pieļautajām kļūdām domāt mierīgi.
Mēs, pandēmijas paaudze © DIENA
Mēs esam skumja paaudze ar jautrām bildēm – vēstī kāds grafiti uzraksts uz baltas sienas, kura fotogrāfija klejo internetā. Tik precīzi, nodomāju, un jau drīz pēc tam vakara ziņās redzu kadrus ar smaidīgu politiķi, kurš vēl pavisam nesen rīkojis piketus un pilnā balsī aicinājis pretoties vakcinācijai, bet nu pats pārslimojis Covid-19. Smaids viņa sejā nenodziest, bet runa kaut kā jau vairs nav tik pārliecinoša, un optimisms liekas redzami uzspēlēts. Tik precīzi.