Laika ziņas
Šodien
Migla
Sestdiena, 13. aprīlis
Egils, Egīls, Nauris

Par miera augšāmcelšanos © DIENA

Kijivas izbraucām vēlu vakarā, pat nenojaušot, ka jau tūlīt sāksies kaut kas tik šausmīgs. Jau pēc dažām stundām Ukrainā plosījās karš, – SestDienai īsi pirms viesošanās Latvijā stāsta kamerorķestra Kijivas solisti direktors Anatolijs Vasiļkovskis. Kāds varētu teikt: šī orķestra mūziķiem paveicās. Taču viņi paši to nebūt tā neuztver – kurš pie pirmās izdevības aizbraucis atpakaļ uz dzimteni, lai būtu kopā ar tuvajiem, kurš nomainījis instrumentu pret ieroci un stājies Ukrainas aizstāvju rindās.

Svarīgi neatslābt © DIENA

Pusotrs mēnesis. Pusotrs mēnesis individuālu traģēdiju, kara šausmu un noziegumu. Arvien biedējošākas ir bildes no vietām, kur gājis pāri agresora karaspēks, arvien skaudrāki izdzīvojušo un aizbēgušo stāsti. Vai tam visam pa vidu ir vieta arī kaut kam citam – dzīvei, kas, šķiet, citviet notiek kaut kādā paralēlajā pasaulē un neizskaidrojamā kārtā tomēr rit tālāk?

Aprīlis bez jokiem © DIENA

Atzīšu, ka ierasti aprīli gaidu kā zināmu robežšķirtni – kaut kā vienmēr šķitis, ka līdz ar to patiešām un pilnīgi oficiāli sākas pavasaris. Ja arī iepriekš kādas siltākas dienas bijušas, tad līdz ar aprīli pat aukstums vairs nekož un “pavasaris galvā” var būt un dzīvoties no tiesas legāli.

Palikt cilvēkam © DIENA

Pagājis tieši mēnesis. Tieši mēnesis kopš kara sākuma tepat blakus – viena agresora soļa stiepiena attālumā.

Lai dzīvo Ukraina © DIENA

Dienās pēc 24. februāra cilvēki, teikdami “labrīt”, parasti uzreiz atvainodamies piebilst, ka par labiem šos rītus nav iespējams saukt. Dienās pēc 24. februāra ir grūti kaut ko padarīt – ieskaties ziņās un iekrīti tur uz ilgu laiku, meklē­dams kādus cerības starus, bet atrodi vispirms nāvi un iznīcību.

Izdomātā pasaule © DIENA

Cik liels atbalsts patlaban Krievijā ir tās vadītāja Vladimira Putina redzējumam par pasaules kārtību un karu Ukrainā, ko tas par spīti ukraiņu sīkstajai pretestībai un Rietumu ieviestajām sankcijām turpina nu jau ilgāk nekā divas nedēļas? Portāla Meduza , kas Krievijas “ārvalstu aģenta” statusā nokļuva jau pirms gada, vadītāja Gaļina Timčenko saka: to mēs nezinām.

Acis plaši atvērtas © DIENA

Mēs liekam bērnus gulēt sešos, jo zinām, ka vēlāk atkal bumbos un būs jāiet uz pagrabu. Tā, vienā teikumā, īsi un bez liekām emocijām minot savas ikdienas rutīnas pārmaiņas, patlaban notiekošo Kijivā spilgti raksturo paziņa. Tas ir kara otrās dienas vakars, un, saņēmusi šo ziņu, apraudos. No bezspēcības, no dusmām, no jušanas līdzi un no tā, ka labi zinu: ar visām šīm emocijām nekādi nepalīdzu tiem, kas kara zonā. Bet vēl tikai pirms dažiem mēnešiem es, viesojoties Ukrainā, ēdu viņas gatavotu boršču un īpaši man ceptu zivi. Izcilu.

Prom es nebrauktu © DIENA

Vai mēs jebkad varam būt gatavi karam? Vai arī vienmēr gatavojamies un gatavosimies iepriekšējam... Gribi negribi pašreizējā situācija liek šo jautājumu uzdot, vienlaikus domājot arī par to, kas ir manā krīzes mugursomā un kā es rīkotos (lai neteiktu – rīkošos) noteiktā situācijā.

Vienlaikus brīnišķīgi un briesmīgi © DIENA

Kas jums pirmais nāk prātā, kad domājat par deviņdesmitajiem gadiem Latvijā? Bankas Baltija krīze un tukšie veikali? Vai varbūt to atceraties kā līdz galam neapjaustu, bezgalīgu iespēju laiku? Iespējams, daudziem tas saistās ar slaveno teicienu, ka tas, kas mūs nenogalina, padara stiprākus...

Ne tikai ar bitēm neko nevar zināt © DIENA

Nebeidzama birokrātija, kas uzdzen dusmas vēl pirms robežas šķērsošanas, kovidtestu ikdiena un neērta satiksme līdzās patiešām vērienīgām sporta būvēm, grandiozam organizēšanas darbam un, protams, ne ar ko neaizstājamajam sacensību garam, kas visapkārt. Tāda, īsi raksturojot, patlaban ir noskaņa Pekinas olimpiskajos ciematos, kuros šonedēļ ieskatās arī SestDiena.

Pandēmijas beigas gaidot © DIENA

Gribētos, protams, lai nekāds Gaidot Godo ar to pandēmiju nesanāktu. Lai slavenā vīrusa daudzie celmi reiz izbeigtos un būtu apkaroti, varētu tam likt punktu un dzīvot tālāk, par šiem pāris gadiem atceroties vienīgi viesību sarunās un kopīgi ar draugiem pasmejoties par “izolācijas un maskošanās laiku”, kas bija jāpiedzīvo.

(Ne)izsmeļamie enerģijas avoti © DIENA

Gada pirmais mēnesis aizvadīts, bet sajūta, ka nekas vairs nekad nebūs vienkārši, nebeidzas, un spriedze apkārt tikai pieaug. Turklāt nu jau tā augstus punktus sasniegusi teju visās jomās – pandēmijas rēgs joprojām nekur nav zudis, starptautiskajā arēnā saspīlējums tikai palielinās, un nu jau kādu laiku ikdienas aktualitāte ir arī enerģētiskā krīze, kuras nestās grūtības absolūti visi jūtam savā ikdienā. Ņemot vērā pēdējo, jautājums, kur lai gūst enerģiju visu problēmu risināšanai, šķiet, kļūst jau daudznozīmīgs.

Sniega prieks un jaunas sirdis © DIENA

Pēdējā laika nebeidzami aktuālos tematus – pandēmiju un Krievijas iespējamo agresiju – vismaz man personīgi nupat pārspēja izskanējušās vēstis par cilvēkam veiksmīgi pārstādītu cūkas sirdi. Kādas sajūtas šīs ziņas raisa vairāk, pat grūti pateikt – gribot negribot uzreiz nāk prātā ne tikai vairāki literāri darbi un dažu prātu fantāzijas šajā sakarā, bet arī aitas Dollijas un citu eksperimentu liktenis un to iezīmētā nākotne. Katrā gadījumā pārdomas tas viennozīmīgi raisa un dažai labai diskusijai ne tikai zinātnieku un mediķu aprindās vielu pilnīgi noteikti dod. Par to arī SestDienas lappusēs šonedēļ vairāk vēsta Egīls Zirnis.

Labrīt! © DIENA

Panākumu reibonis draud Krievijai atņemt vienu no tās ieročiem – Rietumu politiķu gatavību ērtības labad vai kādu citu iemeslu dēļ pieņemt Krievijas piedāvāto skatījumu uz tās izraisītajām impēriskajām konvulsijām.

Olimpiāde, vēlēšanas un… protams, kovids © DIENA

Jauns gads nāk ar jauniem notikumiem. Un, lai gan acīmredzami atkal būs jārēķinās arī ar jauniem Covid-19 paveidiem, viļņiem un līdz ar to arī neizbēgamiem ierobežojumiem, šoreiz, šķiet, vismaz dažas mācības gūtas un iepriekš plānotais tomēr notiek raitāk nekā pandēmijas sākumā.

Nepateiktais © DIENA

Es tevi mīlu... No sirds atvainojos... Man jūsu pietrūks... Gribu tevi satikt...Ko gan gada beigās vēl var pateikt tādu, kas nav teikts visu gadu? Visu iepriekš minēto un vēl vairāk. Ne velti gadumijā vēlam cits citam laimi, prieku un visu to labāko. Pat ja tam ne vienmēr spējam atrast vēl nebijušus vārdu salikumus, būtībā jau katru gadu arvien no jauna gribam pateikt vienu un to pašu: cilvēki mums apkārt un tieši tu man esi svarīgs!

Paliek sajūta un nospiedumi

Astrīda Kairiša, Uldis Bērziņš, Mārtiņš Brauns, princis Filips, Matīss Kivlenieks, Andris Kolbergs, Žans Pols Belmondo, Arnis Cimdars, Leopolds Ozoliņš, Askolds Saulītis, Māris Grīnblats, Lāšs Vilks, Guntis Skrastiņš, Ābrams Kleckins, Ojārs Ēriks Kalniņš... Šo sarakstu diemžēl varētu turpināt vēl ilgi – tik sausi rindojot visus, kas šajā gadā aizgājuši, atstājot pasaules atmiņā savu vārdu, idejas, darbus, radošo garu, ar ko tik bieži spējuši iekustināt un iepūst dzīvību citos. Izcilas personības, pāri savam laikam domājušie, talantīgie, nepietiekami novērtētie. Pazīstamie un mazāk zināmie, klusi savu darbu darošie un daudzu iedvesmotāji.

Signāls vai drauds? © DIENA

Pirmssvētku nedēļā par gaišu noskaņu, klusu prieku un mieru pasaulē vien vajdzētu domāt... Tomēr kaut kā nesanāk. Atkal nesanāk.

Baltuma dienas © DIENA

Vienīgais, kas nāk prātā, skatoties ārā pa logu, tagad ir baltums. Šķiet, sniegs tiešām pārņemis visu, un varbūt šajā pirmsvētku laikā tas nemaz arī nav slikti – tāds dabas skaistums un aukstums, kas drusku kož kaulā, tomēr nav neizturams, kaut nedaudz kompensē citādi sajūtās un domās pamazām kāpjošo notrulinājumu no kovida, no ierobežojumiem un visa pārējā, par ko nepielūdzami ikdienā tagad jādomā.

Ciku caku © DIENA

Mārtiņa Brauna populārākā dziesma ir Saule, Pērkons, Daugava, bet man atmiņā visspilgtāk palikusi kāda Sīpolu uzstāšanās Mazajā ģildē un Mārtiņa Brauna priekšnesums, precīzāk sakot, piedziedājums dziesmai ar Plūdoņa vārdiem – pat viņa bandarlogi vēlāk tā nelēkāja, cik iespaidīgi un aizraujīgi (gribēju rakstīt “aizrautīgi”, bet uzrakstījās “aizraujīgi”, un varbūt tā ir pat labāk) toreiz lēkāja Mārtiņš, piedziedādams ”Ciku caku, ciku caku, driku jaku, driku jaku!”