Laika ziņas
Šodien
Smidzinošs lietus

Asins staigā locekļos(10)

Kas ir jūsu reliģija? Un ko jūs svinat pavasarī? Augšāmcelšanos? Saules sveikšanu? To, ka galvā jau kaut kas no netveramā, bet gaisā jūtamā? Kas jums ir tie mirkļi, kad skudriņas skrien pa ķermeni, tirpas iet cauri kauliem un, šķiet, spēks fiziski ieplūdis katrā šūnā? Kad pēkšņi (varbūt pavisam uz mirkli, bet tomēr!) atkal šķiet iespējams pārvarēt, radīt, uzlidot, gluži vienkārši dzīvot?

Nespiest ne lūgt, ne dzert © DIENA

Runāt, sarunāt, aizrunāt, uzrunāt. Mani vienmēr iejūsminājuši priedēkļi. Tie vārdam ar dažu burtu palīdzību ļauj pārtapt par ko pilnīgi citu, mainīt ne tikai domu, bet arī noskaņu, paskatīties uz to pašu no jaunas pozīcijas, ievērot kādu niansi, varbūt pat pretēju leņķi. Un kas tad vispār ir vārdi un valodas? Savā ziņā tāda skaņu spēle jau vien ir, tikai plašākā mērogā. Pastāvot līdzās, tās aizgūst cita no citas, reizēm ļauj atrast kopīgo, reizēm tieši pretēji – šķeļ un neļauj saprasties.

Īpašais zaļajās vārnās(1)

Bērnības traumas no nebeidzami garām biešu vagām un nekad neizravējamiem kartupeļu laukiem noteikti ir ne viena vien manas paaudzes – un gan jau ne tikai manas – indivīda bērnības laika atmiņu sastāvdaļa. Nezinu, kādas pārdomas un atziņas tas radījis citos, bet manī, šķiet, taisni no tām vasarām radusies nebeidzama cieņa pret tiem, kas nodarbojas un ikdienā pelna iztiku ar lauksaimniecību.

Viegli smagā artilērija © DIENA(11)

Kā jūs uztvertu visu šobrīd apkārt notiekošo, ja tā būtu tikai filma? Vai teātra izrāde? Vai cēliena beigās aplaudētu, kājās stāvot, un sauktu bravo? Vai arī sastingtu krēslā, nespējot saprast, ka esat atgriezušies realitātē un var mierīgi uzelpot?

Pamatnots © DIENA(3)

Kā tad labāk – Gaismas pils vai Stikla kalns? Vai varbūt vēl trešais variants? Teju vai trejdeviņiem gadiem bija jāpaiet, lai arī mūsu galvenās bibliotēkas galvenais Vilks atzītu – jā, arī viņam bijušas šaubas, vai tik lielu, vai tik dārgu to pili vajag. Tagad gan vairs šaubu neesot, un droši vien tāpēc viņš SestDienai tās godīgi atzīst. Kaut tas varbūt asinīs, jo vienīgā sfēra, kurā vēl bez bibliotēkas tās direktors spēj sevi tagad iedomāties, ir diplomātija.

Liecības nozīme © DIENA(1)

"Šodien pa radio dzirdēju, ka kritis Vācijas vadonis Ādolfs Hitlers." Tik vienkārši savā dienasgrāmatā vienu no XX gadsimta vēstures lielajiem notikumiem fiksējis Dāvids Bušs. Viņš bija leģionārs. Vēlāk izcieta izsūtījumu, kājām atnāca uz Latviju, padomju laikā palīdzēja izplatīt aizliegtas grāmatas un pats kā autors cieta no cenzūras.

Citplanētieši un tukšas telpas © DIENA(4)

Ko jūs domājat par 8. martu? Un ko – par ārpuszemes civilizācijām? Man vienmēr šķitis, ka otrais no tiem ir ideāls objekts, kurā apvienot visas cilvēces bailes un cerības vienuviet. Bailes no svešā un nepazīstamā, bailes no lielākas gudrības un augstākas tehnoloģiskās attīstības. Vienlaikus – bezgalīga ziņkāre un interese par visu, kas ir "ārpus" pieņemamā un jau zināmā robežām.

Sekotāji © DIENA(4)

Mūsdienās sen nevienam vairs nav tikai viena seja. Bez tām, ko rāda un ko slēpj "parastajā" dzīvē, vēl ir arī virtuālā. Reizēm pat šķiet, ka tā "dzīvo" kaut kā nu jau gandrīz vairāk un aktīvāk (pat ja brīžiem gandrīz bez mūsu pašu ziņas) nekā tā miesiskā un īstā.

Dzimtas spēks pret robežsienām © DIENA(9)

Viņa ir gudra, pati ar savu tirgus ekonomiku, kas, ticiet man, strādā labāk nekā jebkura augstos amatos esošu kungu izdomāta sistēma. Viņa skaidri zina, ko grib, un savus mērķus prot īstenot. Nekad nepaliks atbildi parādā, un, ja gadīsies pie viņas ciemoties, brokastgaldu viegli sajauksiet ar lepnu kāzu cienastu. Vienvārdsakot – ja kādreiz jums būs tā laime iepazīties ar Mari Latgalē, nekad viņu neaizmirsīsiet. Un ko līdzīgu es varētu teikt vēl par vairākiem desmitiem, pat simtiem cilvēku – par saviem radiem, manai dzimtai piederošajiem, ar kuriem ļoti lepojos.

Mīla, mūri un Purvciems © DIENA

Mikrorajonu daudzdzīvokļu māju virtuvēs ir liels spēks – šķiet, tās spēj uzsūkt neaptveramu daudzumu emociju, kaislību, filozofisku domu un, jā, arī pavisam fiziski – cilvēku. Ne par velti savulaik tieši tur notika viskarstākās politiskās diskusijas. Jebkurā studentu ballītē agri vai vēlu viss kurss nemanāmi bija satilpis tajos pāris kvadrātmetros starp izlietni un ledusskapi, un no rīta – kāds no izturīgākajiem vēl ilgi sarunājās ar gāzes plīti Veru. Par smaržu karuseļiem, kurus var sajust arī tagad, vakariņu laikā kāpjot uz augšējiem stāviem, tiek stāstītas leģendas.

Labrīt! © DIENA(2)

Sadzīs viss, kam nevajag dzīt, – savā otrajā dzejoļu krājumā Bēdas uz nebēdu rakstīja Klāvs Elsbergs. 5. februārī paiet 30 gadu kopš baisās ziņas, ka Klāvs naktī miris, pulksten 1.40 Dubultu rakstnieku jaunrades namā nokritis no 9. stāva caur gaiteņa lielo logu. Liecinieki, kas pēdējie bija bijuši ar viņu kopā, trīs vīrieši un trīs sievietes no Maskavas literārajām aprindām, pēc neoficiālas informācijas, ar Kremlim tuvu stāvošiem radiem, sniedza pretrunīgas liecības, skaidrs bija tikai viens – ka viņi melo.

Māras zemes Sīzifa akmeņi © DIENA

Agrāk sapņos es mēdzu lidot. Ne gluži kā lidmašīna, augstu debesīs, bet dažas pēdas virs zemes. Tā bija laba sajūta. Kādu laiku vairs nesanāk, un man trūkst šī netveramā viegluma.

Janvāris. Ar īsto ņuhu(7)

Negulētas naktis. Laiks, kas pazudis pa vidu sīkām detaļām par bezmaksas tualetes neesamību un sajūtām, kad kaut kur pavisam blakus šauj. Vienam tās bija nedēļas, kas pavadītas Doma laukumā – punktā, kas tobrīd, šķiet, bija pārvērties visas Latvijas sirdī, kurā domāja un juta vienādi, kurā visa tauta burtiski pulsēja, arī tie, kas varēja pievienoties tikai domās. Citam – viss mēnesis, mēģinot sajust, noķert, saglabāt un nosargāt to dienu mirkļus maza fotoaparāta objektīvā, tik trauslā un viegli izgaismojamā filmiņā, apzinoties vēsturi, kas strauji pārveidojas un top tavā acu priekšā. 1991. gada janvāris.

Patriotiskie žesti © DIENA(1)

Teikt vai neteikt? Tāds, šķiet, krietni bieži izrādās tas mūžīgais jautājums. Par to, kā "pareizi" paust kritiku un runāt par problēmām, nevienu neaizskarot, tomēr vienlaikus panākot, ka teiktajam tiešām tiek pievērsta uzmanība, gan tūkstošiem grāmatu sarakstīts, gan īpaši treniņi tiek organizēti. Tomēr nez kāpēc konkrētajā situācijā tas vienalga vienmēr izrādās grūtāk, nekā šķitis. Kāds vienalga apvainosies. Kāds nevis atzīs kļūdas, bet saskatīs slēptas intereses un minēs "kam tas ir izdevīgi". Un vēl grūtāk, ja tas ir par lietām, kas pašam sāp, un rezultāts tiešām svarīgs.

Tiem, kas rāpo un kas lido © DIENA

Padziedāsim! – tā par Latvijas bardu ciltsmāti dēvētajai Austrai Pumpurei patika iesākt koncertus. Viņa vārda vistiešākajā nozīmē šķita nemirstīga, arī pati par saviem 88 gadiem esot teikusi – tāds labs cipars, kā divas bezgalības. Arī dziesmās viņa, šķiet, izdziedāja bezgalību – nenopucēti, vienkārši, bet tieši tāpēc tik trāpīgi un īsti. Viņa dziedāja un uz dziesmu aicināja visus. Nešķirojot.

Personīgi Jums © DIENA

Kāds Jums bija gads? Ja ļoti personīgi, man darba, protams, bija par daudz, iedvesmas par maz, sāpīgie mirkļi atnāca pārāk negaidīti un pēkšņi, priecīgie – vienmēr bija par īsu. Nācās atvadīties no ļoti īpašiem un lieliem cilvēkiem. Pabiju mūžīgo sniegu neatsaldējamos ledājos un arī saules izdedzinātos tuksnešos – tiešā un pārnestā nozīmē. Galējībās grūti dzīvot, teiksiet? Jā, nebija viegli, toties interesanti. Bija skaisti. Bija neaizmirstami.

Apēst tevi © DIENA(9)

Sen atpakaļ, kur tie gadi, es reiz vienā vīriešu žurnālā uzrakstīju, kā tagad teiktu, feiko ziņu, ka varēs iegūt gaļu, nenogalinot mājdzīvniekus.

Mūžīgā vēlme pēc © DIENA(2)

Man nav ko teikt – godīgi atzīst aktieris Ivo Martinsons, skaidrodams, kāpēc nevarētu šobrīd strādāt par režisoru. Otrs iemesls – tad būtu jātaisa tikai tāds darbs, ko pats spēj sagremot. Divas it kā vienkāršas atziņas, kuras absolūti atbruņo ar savu godīgumu, līdz pēkšņi tu saproti, cik patiesībā reti ko tādu mūsdienās kāds atzīst.

Mazās un lielās revolūcijas

Vista vai ola. Kurš var atbildēt – ne tikai kas pirmais, bet arī kas svarīgāks? Tieši tāpat nebeidzama diskusija vienmēr bijusi par to, kas vēsturi ietekmē vairāk – konkrētas personības, kuras maina notikumu virzību, vai notikumi, kuru dēļ noteiktiem cilvēkiem paveras tāda iespēja.

Joks vai politika(6)

Cik tālu var iet? Melos, tukšos solījumos, populismā, sabiedrības pacietības pārbaudē? Mums patīk par to cepties un vārīties, sevišķi, domājot par politiķiem un pie valsts varas esošajiem, bet tik bieži tālāk par virtuves sarunām tā arī netiekam. Tik bieži iztvaikojam savos burbuļos, līdz katla vāka pacelšanai tā arī neaizsniedzoties. Kaut atbilde uz jautājumu ir pavisam vienkārša – tik tālu, cik ļaujam. Izrādās – ļaujam tālu. Turklāt bieži, pat ļoti labi apzinoties, ka varētu arī citādi.