Nedēļas iesākumā ierasti pārlūkojot valsts pārvaldes interneta
vietnes, iezīmējās dažas tēmas, par kurām labi būtu - jo īpaši
priekšvēlēšanu gaisotnē, kad politiķi, šķiet, nav skubināmi
izteikties, - uzzināt partiju viedokli.
Klasiķis (Krišjānis Valdemārs) jau XIX gadsimtā zināja teikt: "Latviešiem vajag vispirms trīs lietu: naudas, naudas un atkal
naudas." Jo ar naudu var atrisināt teju visas problēmas. Tāds
iespaids arī rodas, iepazīstoties ar valdības darba kārtībā
nonākušo Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un
integrācijas politikas pamatnostādņu 2012.-2018. gadam īstenošanas
plānu 2014.-2016. gadam. Dodiet tik naudu, un gan nacionālā
identitāte sakuplos, gan pilsoniskā sabiedrība plauks un zels.
Vairums partiju priekšvēlēšanu programmās iekļaus solījumus finanšu resursu pieejamības uzņēmējiem palielināšanai. Arī daudzi no pašiem uzņēmējiem kredītu iegūšanu uzskata par problēmu, līdz ar to tēma atzīstama par pamatotu. Cits jautājums, vai Latvija māk jēdzīgi izmantot jau pieejamo, jo īpaši Eiropas Savienības doto naudu.
Politisko partiju kalkulācijās par savām izredzēm vēlēšanās viens no visvairāk intriģējošiem un vienlaikus bezjēdzīgākajiem tematiem ir tie apmēram 30-35% vēlētāju, kuri socioloģiskajās aptaujās atzīst, ka nezina, par ko balsot, attiecīgi - vai nu savu izvēli izdara impulsīvi pēdējā brīdī, vai arī nebalso vispār.
Artūra Bērziņa jau trimdā izdotajās atmiņās Pazīstamas
sejas ir kāda burvīga epizode no latviešu teātra pirmsākumiem
19. gadsimta otrajā pusē. «Ja kādai darbības personai bija
jāpaģībst vai uz skatuves jāmirst, zālē tūliņ kāds prātvēders
pamācīja: "Dod tikai pa dibenu, gan celsies augšā!" Droši vien arī
aktieri uz mūsdienu Latvijas politiskā teātra skatuves laiku pa
laikam sūkstās, ka skatītāji nemāk novērtēt viņu sniegumu (savukārt
skatītāji tikpat uzjautrināti komentē «māžošanos» uz
skatuves...).
Artūra Bērziņa jau trimdā izdotajās atmiņās Pazīstamas sejas ir kāda burvīga epizode no latviešu teātra pirmsākumiem 19. gadsimta otrajā pusē. "Ja kādai darbības personai bija jāpaģībst vai uz skatuves jāmirst, zālē tūliņ kāds prātvēders pamācīja: "Dod tikai pa dibenu, gan celsies augšā!"" Droši vien arī aktieri uz mūsdienu Latvijas politiskā teātra skatuves laiku pa laikam sūkstās, ka skatītāji nemāk novērtēt viņu sniegumu (savukārt skatītāji tikpat uzjautrināti komentē "māžošanos" uz skatuves...).
Veselības ministres demisija un pēcteča meklējumi Circenes kundzei kārtējo reizi rosina diskusiju par kandidātu augstiem amatiem izvēles kritērijiem. No vienas puses, ir viedoklis, ka tieši labi, ja par ministru kļūst cilvēks, kas iepriekš nav bijis saistīts ar konkrēto nozari, - tiek pieņemts, ka šādā gadījumā viņam mazāk simpātiju, antipātiju vai specifisku interešu.
Lai gan Eiropas Parlamenta vēlēšanu trakums vēl liekas aizvakardiena, partijas jau gatavo savas programmas rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Kaut arī šis žanrs nav populāra lasāmviela elektorāta vairākuma skatījumā, tomēr būtu lieki to novērtēt par zemu - piemēram, žurnālisti publiskās debatēs mēdz konfrontēt kandidātus ar medija izpratnē populistiskiem vai jocīgiem solījumiem, un, ja pretendents uz darbu Jēkaba ielā spēj vien paša partijas tēzes komentēt izvairīgi un nesakarīgi, gan jau tas cilvēku izvēli ietekmē.
Politiskajai ekosistēmai vēlēšanu priekšvakarā kļūstot arvien krāšņākai, prātā nāk trimdas vēsturnieka Ādolfa Šildes darbs Valstsvīri un demokrāti, kas veltīts virknei sabiedrisko darbinieku starpkaru Latvijā. Visvienkāršāk, protams, būtu uzreiz nocirst kā ar cirvi, ka Šildes lietotie apzīmējumi uz mūsdienu Latvijas politiskajiem aktīvistiem vispār neattiecas - ne tur valstsvīru, nedz demokrātu.
Latvijas politiķu (vai to, kuri sevi par tādiem uzskata) nevaldāmā vēlme veidot arvien jaunus projektus ar nosaukumu "partija" ir apsmaidīta un kritizēta tik bieži, ka liekas neticami, ka šajos procesos varētu parādīties veselā saprāta pazīmes (piezemētākas ambīcijas utt.).
Politiskajās un preses aprindās jau sākuši spriest par to, vai Andrim Bērziņam izdosies saglabāt Valsts prezidenta posteni uz otro termiņu. Temats neapšaubāmi interesants, tomēr, ja paliekam tagadnē, atzīmēšanas vērta ir valsts augstākās amatpersonas uzruna Saeimas deputātiem vakar parlamenta pavasara sesijas pēdējā sēdē.
Nejauši sakritis, ka šomēnes, kad ir virkne Latvijas vēsturei nozīmīgu atceres dienu (14., 17. un 22. jūnijs), publiskajā telpā nonācis mūsu redzamāko vēsturnieku aicinājums palielināt vēstures zinātnes finansējumu un attiecīgi, cerams, pētījumu dziļumu un tematisko loku. Sabiedrībai kopumā, iespējams, vēsture galvenokārt asociējas ar Latvijas pagātnes traģiskāko lappušu pieminēšanu, tomēr būtu svarīgi apzināties - lai cik riskanta lieta ir paralēles un analoģijas, mūsdienu Latvijas tematika kopumā var pasmelties šīs zemes vēsturē vērtīgu vielu vismaz pārdomām.
