Lai katra diena kā atradums
Pirms vairākiem gadiem pazinu kādu cienījamu kundzi. Jau būdama
krietni gados, viņa savu seniores dzīvi veltīja bezpajumtes kaķiem.
Protams, ne tikai tiem - arī cilvēkiem. Reizēm apbrīnoju Mirdzas
enerģiju un nesavtīgumu - viņas darbakārtība bija saplānota ne pa
stundām, bet minūtēm: «Man jāskrien, jāaprauga Jāņonkulis, kurš,
dzīvojot viens, kļuvis gaužām nevarīgs.»

